Skolotājai Silvijai Ločmelei, to visu izrādot, acis mirdz vien, jo, pateicoties viņas pašas rakstītajam un Sorosa fonda-Latvija finansētajam projektam _Pārmaiņu iespējas skolai_, mazā pamatskola ir paplašinājusi savas funkcijas, iegūstot jaunu elpu. Šis ir tikai viens no daudzajiem attīstības projektiem Briežuciemā, kurus caur savu sirdi un rokām izlaidusi Silvija, vienlaikus rūpējoties par audzināmo klasi, četriem bērniem un zemnieku saimniecību. «Projekti ir mana sirdslieta, gluži kā bērni. Tas jau ir atkarīgs no mums pašiem, kādu vidi mēs vēlamies veidot sev un saviem bērniem, lai viņi te, Latgalē, nejustos kā pasaules malā. Var jau sēdēt uz mūrīša un raudāt, cik viss ir slikti. Kas tad izmainīs mūsu dzīvi, ja ne mēs paši?» ar kaismīgu pārliecību saka S. Ločmele.
Ideja pēc idejas
«Tad vēl pieaugušajiem kursi - datori un angļu valoda, bērniem - interešu izglītības pulciņi. Vasaras nometne bija sešdesmit bērniem gan no mūsu, gan no citām skolām. Braucām zirga pajūgā, lauku mājās cepām maizi, veidojām ziedu kompozīcijas, gājām nakts pārgājienā, braucām ekskursijā uz Igauniju. Visu ko darījām,» Silvija uzskaita tiešos labumus, kas gūti no Pārmaiņu skolas projekta. Netiešos ieguvumus no projektiem uzskaitīt grūtāk, piemēram, kaut vai to, ka pēc vasaras nometnes ciema jaunieši, kuri tajā darbojās kā brīvprātīgie, arvien vēl nāk kopā, ir ciešāk saliedējušies un izveidojuši neformālo grupiņu, kurā kaļ jaunas idejas, ko darīt Briežuciema labā. Lai būtu kur pulcēties biedrībām un nevalstiskajām organizācijām, Silvija uzrakstījusi projektu, lai dabūtu vairāk nekā 10 000 latu biedrību telpu iekārtošanai. Aiz skolas mazuļus vilināt vilina rotaļlaukums ar koka šūpolēm un citām atrakcijām. Silvija uzrakstījusi arī projektu Latvijas Vides aizsardzības fondam, lai dabūtu finansējumu attīrīšanas iekārtu uzstādīšanai ciematā. «Tā sajūta ir jauka, kad redzi savu projektu īstenojoties. Bet es jau neesmu viena pati, kas to visu dara. Uzrakstīt projektu - ir viena lieta, bet realizēt - viens pats to nevar izdarīt. Mums pagastā ir laba komanda, apkārtējie cilvēki ir atsaucīgi, vienmēr gatavi visu iet un darīt, neprasot par katru paveikto darbu samaksu. Tie ir gan jaunieši, gan vecāka gadagājuma cilvēki.»
Bērni un govis
Silvija smejas, ka viņa ir divpadsmit bērnu mamma - audzināmajā pirmajā klasītē šogad ir astoņi bērni, bet mājās viņu gaida četri pašas bērni. Vecākajam dēlam, kurš jau augumā pāraudzis mammu, ir 12 gadu, jaunākajiem brālīšiem - četri un divi gadi, bet pa vidu vēl ir deviņgadīgā princese Patrīcija. Silvija ieprecējusies Briežuciemā no blakus novada Baltinavas, pabeigusi augstskolu un palikusi te strādāt skolā. Kopā ar vīru un vīramāti apkopj zemnieku saimniecību. No rīta pirms skolas Silvijai vēl jāpaspēj izslaukt četras govis, tad kopā ar vecākajiem bērniem dodas uz skolu, vecāmāte pieskata jaunākos. Silvija atzīst, ka četri bērni ģimenē viņai neliekas nekas pārsteidzošs, jo viņa pati ir augusi sešu bērnu ģimenē, vīrs - četru bērnu ģimenē, arī vienai no Silvijas māsām ir seši bērni. «Kad sabraucam visi vasarās kopā Baltinavā pie vecākiem, tad tur ir kā privātais bērnudārzs. Māsas un brāļi dzīvē ir liela bagātība, jo nekad nejūties vientuļš, ir kam piezvanīt, ar ko parunāties, palūgt palīdzību. Kāpēc lai mēs saviem bērniem šo brīnišķīgo sajūtu laupītu?»
Sirds pieder laukiem
Vai šādā mazā ciematiņā gandrīz vai pašā pierobežā jauniem cilvēkiem nav garlaicīgi? Silvija spītīgi uzsver, ka ne pēc vidusskolas, ne arī pēc augstskolas beigšanas uz pilsētu iet nav gribējies. «Mums abiem ar vīru patīk lauki, mēs nekad neesam domājuši, ka gribētu braukt uz ārzemēm, pelnīt lielo naudu. Te ir ideālā vide, kurā izaugt bērniem. Laukos arī izaug spēcīgas personības, te nav tā stresa, kas ir lielpilsētās. Katram bērnam savi pienākumi, viņi pierod pie darba, nav laika ar dīkdienību nodarboties, izaug ar tādu pieredzi, ka ikkatru brīdi kaut kas ir jādara, nevar sēdēt rokas klēpī salikuši. Garlaicīgi? Par garlaicību pat runas nav. Gribētos, lai diennaktī būtu vairāk stundu, lai var vairāk padarīt.» Tad, kad Silvijai atrodas šī liekā diennakts stunda, top atkal kāds jauns projekts, piemēram, pirms dažiem gadiem divdesmit pieci Briežuciema bērni pirmo reizi mūžā aizbrauca uz Rīgu, lai apmeklētu Operu. «Tie bija tikai pusotra simta latu, kurus dabūjām no Kultūrkapitāla fonda, bet bērniem tas bija tik milzīgs pārdzīvojums, ko vēl tagad atceras.»
Silviju satrauc tas, ka turpmākajos dažos gados bērnu skaits skolā stipri saruks, abi jaunākie puikas pagaidām uz savām klasītēm ir vienīgie pretendenti. Ciematā nav darbvietu, kas piesaistītu jaunus cilvēkus, bet sākt saimniekot laukos no nulles ir ļoti grūti. Silvijai ar vīru bijis vieglāk, jo viņi sākuši strādāt jau vīratēva iekoptā saimniecībā, turpinot viņa darbu. Arī tas ir savas valsts patriotisms, kas sākas no savas sētas, no karoga masta sētā, no puķu dobes. No sajūtas, ka arī mazs ciemats nebūt nav aizmirstības bedre. «Augustā biju seminārā Rīgā, kurā runāja par mazo ciemu attīstību, minēja reālus piemērus no Eiropas valstīm. Tas tā skaisti skanēja - mazā ciema attīstības plāns. Ja tu pats dari un savāc apkārt sev labu komandu, tad arī mazā ciemā var notikt lielas lietas. Briežuciems nav izcili bagāts, bet mums ir talantīgi un spējīgi cilvēki, slavens etnogrāfiskais ansamblis, bērnu folkloras ansamblis, tautas deju kolektīvs. Daudz kas ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem, no viņu attieksmes pret savu zemi, savu valsti,» kautrīgi saka Silvija.