Izstādē redzams ne mazums saikņu ar jūnijā notikušo 6. starptautiskās zinātnes, literatūras un mākslas biedrības SLSA Eiropas konferenci Textures, kurā tekstu un tekstiliju strukturālās un funkcionālās paralēles ietvēra arī ezotērisku tiltu būvniecību starp eksaktajām un humanitārajām zinātnēm. (Visuma kā superstīgu auduma versija gan atstāj atklātu jautājumu, vai to uzskatīt par metaforu vai tomēr tikai par iztēles augli.) Uz jautājumu, vai pasaules pārtapšana vienotā saaudumā ir pozitīvs vai negatīvs fakts, izstāde nesniedz noteiktu atbildi, lai gan ir darbi, kurus var reducēt līdz šauri mērķētām kritikas bultām, piemēram, Unnas Senju (Norvēģija) Guantanamo - efektīgs asiņainu plaukstu nospiedums uz baltām flīzēm. Taču vairākums darbu ļauj klejot plašāk. Piemēram, lietuviešu mākslinieču grupas Baltās kodes hedonistiskais projekts Dzīres ar hiperreālistisko ēdienu galdu no veltas vilnas slēpj skeptisku domiņu, ka kopīgās maltītes nozīmība var būt tikai šķitums, forma, kas izliekas par to, kas nemaz nav.
Tāpat kā iepriekšējās triennālēs, vairākums dalībnieku ir sievietes. Tas norāda uz tekstilmākslas saknēm rokdarbu tradīcijā, tomēr izteikti feministiska koptoņa (tas varbūt būtu anahronisms) izstādē nav. Viens no izņēmumiem - Aleksandras Gutjeresas (Kostarika) darbs Krūšturis Wonderbra, izvērsts krūšu simbolikas un krūštura vēstures īsais kurss mākslas darbu un popkultūras ikonu izpildījumā.
Interaktīvie darbi
Skatītāja iesaistīšana ir sen pazīstams paņēmiens, kas reizēm reducējas uz iepriekšparedzamām procedūrām. Šādās spēlēs iesaistās arī virkne izstādes eksponātu. Ulrikas Berges (Zviedrija) Audzēt attīstījis amerikāņu tēlnieka Aleksandra Kaldera eleganto mobiļu tradīciju, ar pieskārienu baltam balonam liekot telpā dejot ažūriem lina un kokvilnas ziediem. Patiešām skaisti, kā raksta autore, par «skaistumu, emocijām un lietu kārtības maiņu». Cilvēks parādās kā līdzsvara un kārtības jaucējs, bet no iejaukšanās mākslas, tāpat kā no dabas pasaulē ir gandrīz neiespējami atturēties. Komentārs par latviešu kuslās demokrātijas likteni izdevies Dzintrai Vilks - viņa aicina pārvietot proletāriskos darba cimdiņos ietērptas plaukstas no pasīvo malā stāvētāju kastītēm zemi simbolizējošajā aplī - audzējamo roku mežā (Balsoju par cilvēces labajiem darbiem). Savukārt pārbaudīt izšūšanas prasmes aicina Annikas Ekdālas (Zviedrija) darbs Mums iet labi - 10 m garš galdauts, kurš «ceļojis jau vairāk nekā 10 gadus kā ceļabiedrs, kā dienasgrāmata, kā viesu grāmata vai ziņojumu dēlis. Tas visu laiku mainās, un tie esat jūs, kas to maina». Mākslinieks piedāvā tukšu iespēju matricu, saturs atkarīgs no skatītāja / uztvērēja spējām, gaumes, vēlmes piedalīties.
Nākotnes skarbās dilemmas
Ir arī darbi, kuru vēstījums ir diezgan skarbs. Viens no tiem - formā minimālistiskais Kristas Lēsi (Igaunija) komentārs par planētas pārapdzīvotības tēmu Puķes un krusti, baltā kokvilnā lāzera grieztie burti pamīšus veido saukļus «Kill yourself, save the planet», «Save yourself, kill the planet»... Lai arī māksliniece piedāvā samierinoši simbolisku interpretāciju (izskaust sevī sliktos, dabu iznīcinošos paradumus), neiztikt bez biedējošās patiesības - lai visi dzīvotu t.s. Rietumu standarta līmenī, planēta jau tagad ir par mazu, bet potenciāli kolonizējamie Visuma objekti (pagaidām) nav sasniedzamā attālumā. Starp citu, vietējā pīļu dīķa atšķirības no plašākiem ūdeņiem labi var redzēt demogrāfijas jautājumu apspriešanā. Pie mums tiek kritizēti ļaudis, kas nevēlas bērnus, jo tie domājot tikai par sevi. Ārvalstu diskusijās egoistu kategorijā nokļūst tie, kas... vēlas bērnus, jo domājot tikai par savu ģimenes ligzdiņu un vecumdienām, nevis planētu. Tiesa gan, spekulācijas, ka planētai būtu labāk bez cilvēkiem, paliek bez praktiskas pārbaudes iespējām.
Jāatzīmē izstādes funkcionāli veiksmīgais iekārtojums (mākslinieks Jurģis Krāsons) un informācijas pasniegums. Vienīgais iebildums - kataloga pircējiem noderētu mākslinieku spriedumi par saviem darbiem latviešu, ne tikai angļu valodā.
*LMA Mākslas vēstures institūts