Tā palīdz saņemties, kad prātā un ķermenī viltīgiem solīšiem iezogas slinkums, un strukturēt ikdienu. Pašdisciplīna ir veiksmes atslēga visās dzīves jomās, tā ir ļoti spēcīgs burvis - teikusi Sofija Lorēna. Bet kā sevi disciplinēt, ja ir tik daudz argumentu, lai to nedarītu - aizbildinoties ar vecumu, stīvumu, līdzekļu vai kompānijas trūkumu?
Kad negribas neko
Uz jautājumu - kā klājas? - Antoņina (76) atbild savā ierastajā aizvainota cietēja tonī: «Kā gan var klāties manos gados?» Kāpēc lai neklātos labi? Bet Antoņinai dienas saplūdušas pelēcīgi blāvā masā, kurā vieta vairs tikai retam tirgus apmeklējumam, biežākam ārsta apmeklējumam, kādam seriālam un ziņu raidījumam. Bilstu, ka ir tik daudz iespēju - senioru pulciņi, bezmaksas pasākumi, vingrošana (par velti!) pie jūras zinoša speciālista vadībā. «Man neko tā īsti vairs negribas, tikai novilkt atlikušo laiku,» skumji nosaka kundze. Viņas tuviniekiem gan ir aizdomas, ka kundzei apzināti negribas savai dzīvei piešķirt krāsas un to ievirzīt patīkamākos rāmjos.
«Aizejot pensijā, dažkārt šķiet, ka nu cilvēks sabruks. Sabruks un sāks sevi žēlot. Bet viens sabruks, cits nesabruks. Sabruks tas, kurš sāks sevi nepamatoti žēlot,» norāda Rīgas Stradiņa universitātes gerontoloģijas profesors Jānis Zaļkalns.
Pētījumi liecina - jo ilgāks laiks paiet, līdz cilvēks sāk savu dzīvi restartēt, jo grūtāk to atjaunot labā kvalitātē. «Tas, kurš savā darbīgajā dzīvē iegūtās prasmes un iemaņas pratīs pārnest uz savu mazo pasaulīti pensijas gados, tas nesabruks. Un tas ir jautājums par disciplīnu. Var jau ik rītu turpināt mosties līdz ar modinātāja zvanu, bet jautājums - kas sekos tālāk? Ir jābūt darbībai, tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai pensijas gados cilvēks sev mākslīgi neveido tukšo periodu,» aicina profesors.
Divdesmit viena diena
Mums katram dzīvē ir vērtības. «Svarīgākajām no tām mēs veltām visu uzmanību - vecāka gadagājuma cilvēkiem tas var būt mazdārziņš, mazbērni, tuvāku un tālāku radu apciemojums. Taču seniora gados bieži piemirstas mazāk būtiskas lietas un notikumi.
Pašdisciplīna ir spējā saplānot laiku, lai tā pietiktu visam, arī it kā mazāk svarīgām lietām,» savukārt norāda psihoorganiskās analīzes psihoterapeite Ivanda Šūpulniece. Nav jākautrējas ņemt kalendāru un sarakstīt plānu tuvākajai nākotnei. «Tas nebūt neapliecina vecumu - arī jaunajiem pie rokas ir plānotājs. Tuvākajam plānam ir jābūt!» uzskata psihoterapeite.
Robins Šarma savā grāmatā Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari, runā par mērķu sasniegšanu - vizualizējot vēlamo rezultātu, izdomājot veidu, kā sevi piespiest, izvirzot konkrētu izpildes termiņu un to visu pierakstot. «Tad nākamais solis ir izmantot to, ko jogs Ramans dēvēja par Skaitļa Divdesmit Viens maģisko likumu. Viņa pasaules lielie skolotāji uzskatīja, ka jauns izturēšanās veids kļūst par paradumu, ja to praktizē divdesmit vienu dienu pēc kārtas,» iesaka grāmatas autors. Viņš turpina: «Vienīgais veids, kā izveidot jaunu un noturīgu paradumu, ir ziedot tā izstrādei tik daudz enerģijas, ka vecais paradums pazūd gluži tāpat kā nevēlams viesis no mājas. Jaunais ieradums ir pilnībā izveidojies divdesmit vienas dienas laikā. Tāds laika sprīdis ir nepieciešams, lai nervu impulsu novadīšanas veids kļūtu automātisks.» Arī psihoterapeite Ivanda Šūpulniece apliecina - šis likums darbojas: «Dažkārt pietiek arī ar divām nedēļām - piemēram, uzsākot rīta vingrošanu ik rītu, pēc zināma laika tas jau kļūs par pašsaprotamu pieradumu.»
Process visinteresantākais
Mediķe seniore Beatrise Neimane gan iesaka vispirms ieklausīties sevī: «Mūsu organisms ir gudrs un ļoti labi zina, kas tam kurā brīdī vajadzīgs. Nevajag censties lauzt sevi un par varītēm darīt to, ko negribas. Nu, bet, ja negribas neko un nekas nepatīk, visdrīzāk problēma ir galvā. Tad arī nekāda disciplīna nepalīdzēs.»
Optimistiski noskaņots ir seniors Juris Griķis, viņš ik rītu sāk ar rīta rosmi, jo tā palīdz sevi disciplinēt. Savukārt devītajā gadu desmitā iesoļojušais Jānis, kurš gan savu uzvārdu nevēlējās paust, iesaka paša pārbaudītu recepti sevis disciplinēšanai: «Katru dienu izvirziet sev mazu mērķi, tādu izvirziet arī nedēļai, mēnesim, gadam. Virzieties uz to maziem solīšiem, un tā būsiet kustībā. Prāts būs nodarbināts ar mērķa sasniegšanu, pa ceļam risināsies negaidīti notikumi, varbūt iegūsiet jaunus draugus un paplašināsiet redzesloku. Visinteresantākais ir pats process, bet galamērķī - gandarījums par sevi.»
Tieši šādi kungs, aizejot pensijā, īstenoja savu sapni - ar automašīnu apbraukt Eiropas piekrasti no Roka raga līdz Skandināvijas ziemeļiem.