VK nerevidēja pilnīgi visu valsts iestāžu visus tēriņus, taču pārbaudītajos nauda tērēta nelietderīgi, atšķiras tikai summas, bet paņēmienu komplekta universālums liek secināt, ka šī domāšana caurauž valsts pārvaldi gan vertikāli - no ministriem līdz ierindas darbiniekiem -, gan horizontāli - vienādi visās valsts institūcijās.
Būtu pārspīlēti apgalvot, ka valsts pārvaldē strādā tikai un vienīgi savtīgi ciniķi. Valsts kontroliere Inguna Sudraba pati arī taču pieder tai pašai sistēmai, par kuras «rafinēto cinismu» runā, un neba viņa ir vienīgā, kam tas nav pieņemami.
Taču tur valdošā domāšanas kultūra atstāj visai maz iespēju rīcībai, kura būtu pretrunā ar galveno mērķi, kas ir pašlabuma gūšana. Kā to pasaka Sudraba - «nauda tiek tērēta procesa nodrošināšanai, nevis rezultāta sasniegšanai», proti, domājot, kā gūt labumus sev, rīkoties ar līdzekļiem savās, nevis nodokļu maksātāju interesēs. Līdzeklis mērķa sasniegšanai ir likumu burtiska piemērošana, paplašināšana, apiešana. Bet valdošā, ja vēlaties, doktrīna jeb likuma izpratne ir - kas nav aizliegts, tas ir atļauts. Šis princips neapšaubāmi attiecināms uz «ierindas pilsoņiem» un privātuzņēmējiem, kurus tas pasargā no valsts amatpersonu patvaļas, taču valsts pārvaldē, kas rīkojas ar nodokļu maksātāju naudu un kurā šāda patvaļa ir jānovērš, jādarbojas pretējam principam - kas nav atļauts, tas ir aizliegts.
Tiesa, VK pēc revīziju veikšanas ir arī nosūtījusi prokuratūrai materiālus par 51 valsts institūciju, kur tās ieskatā valsts līdzekļi iztērēti nelikumīgi. Taču šķiet, ka šie, iespējams, krimināli sodāmie likuma pārkāpumi varētu būt nevis mērķtiecīgi izplānoti noziegumi, bet gan pārcenšanās pastāvīgajā likumu locīšanas darbā.
Daiļrunīgāk nekā krimināli sodāma grāmatvedības sagrozīšana par nelokāmo apņēmību savtīgi šķērdēt nodokļu maksātāju naudu liecina tādi šķietami sīki gadījumi kā, piemēram, Zemkopības ministrijas parlamentārās sekretāres transportēšana ar dienesta auto uz darbu un no darba, kam pērn iztērēti 14 982 lati. LETA aprēķinājusi, ka benzīna patēriņš iznāk esam bijis 41 litrs uz 100 kilometriem.
Diezin vai jāšaubās, ka līdzīga attieksme pret nodokļu maksātāju naudu šajā ministrijā bijusi, piemēram, piešķirot 900 tūkstošus latu Zaļās karotītes pasākumu rīkošanai un nepievienojot līgumam izdevumu tāmi. Un kāpēc gan citādi motīvi būtu bijuši Kultūras ministrijā, valsts nekustamos īpašumus vairāk nekā 166 miljonu latu vērtībā uzrādot neatbilstoši normatīvo aktu prasībām? Vai Satiksmes ministrijā, neiekļaujot gada finanšu pārskatā 671 nekustamo īpašumu, bet finanšu pārskatā kapitālos izdevumus ilgtermiņa ieguldījumu objektu izbūvei 2,3 miljonu latu apmērā uzrādot kā «izdevumus par pakalpojumiem»?
Veselības ministrs Ivars Eglītis (TP) savā nozarē savilcis «sarkanās līnijas» naudas taupīšanai un kliedz, ka būšot jāslēdz puse slimnīcu, taču nav pamanījis, ka ministrijā notikusi apzināta finanšu informācijas sagrozīšana un darbiniekiem nelikumīgi izmaksāti 782 tūkstoši latu. Izglītības ministre Tatjana Koķe (ZZS) pat gāja kopā ar skolotājiem protestēt pret valdības taupības politiku, bet viņas ministrijā vairāk nekā 14 miljoni latu par zinātniskās pētniecības darbu izpildi izlietoti tā, ka nav saprotams, kam tie izlietoti.
Šādā vidē valdības centieni ierobežot budžeta izdevumus un veikt strukturālas reformas valsts pārvaldē, izglītībā un veselības aizsardzībā var izskatīties bezcerīgi. Ministrs Eglītis, nav šaubu, runāja pavisam godīgi, kad par prasīto taupības un reformu plānu paziņoja: «Es jau nevaru iesniegt dokumentu par redzējumu, kuru es neredzu. Man nav tāda redzējuma.»
Valsts iestādēs triumfē redzējums, ka drīkst visu, ko likums melns uz balta neaizliedz. Visbēdīgākais - to faktiski saka arī Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, kura vadītajā iestādē, tāpat kā citās valsts institūcijās, VK konstatējusi nepamatotu koplīgumu slēgšanu, kas ļauj piešķirt darbiniekiem papildu labumus. Sudraba uzsver - valsts institūcijās koplīgumiem vispār nav jābūt. Kūtris, tā vietā, lai ievērotu likuma garu, turas pie tā burta - ka tos neesot aizliegts slēgt. Iznāk, ka viņš, nevis valsts, ir darba devējs saviem darbiniekiem, bet konstitucionālā tiesa tātad ir viņa uzņēmums?
Valsts kontroliere norāda, ka valsts iestāžu, tajā skaitā tiesībsargājošo institūciju, vadītāji izmanto likumdošanas nepilnības tā vietā, lai rosinātu tās novērst, bet ST priekšsēdētājs uzskata, ka vērsties pie likumdevējiem, lai tie šīs nepilnības novērš, esot VK pašas «pienākums», bet viņš tikmēr darīšot to, ko likums neaizliedz, jo citas iestādes arī tā darot. Bet, ja VK tas nepatīk, lai vēršas Satversmes tiesā, ieteic šīs tiesas vadītājs.
Nenākas cerēt, ka valsts iestādēs pati no sevis mainīsies ciniski savtīgā domāšana. Arī Sudrabas minētā «pātaga» - tiesisks nosodījums sevišķi nekaunīgos naudas izšķērdēšanas gadījumos - diezin vai līdzētu bez stingra politiska uzstādījuma, ka rīcībā ar valsts naudu atļauts ir tikai tas, kas likumā skaidri pateikts, nevis arī tas, kas nav aizliegts «procesa nodrošināšanai». Ja domāšanu nevar uzreiz mainīt, tad rīcības iespējas ierobežot var.