Atsevišķas statistikas par pašnāvību un to mēģinājumu skaitu aizvadītajās svētku brīvdienās gan nav. Neatliekamās medicīniskās palīdzības pārstāve Ilze Bukša arī neuzņemas izteikt versijas, jo ātrās palīdzības personāls ne vienmēr zina, vai konkrētais izsaukums bijis saistīts ar pašnāvības mēģinājumu. «Kad pacients nonāk slimnīcā, ar viņu strādā ārsti. Bieži vien tieši viņi ir tie, kas saprot, vai pacientam bijušas pašnāvnieciskas tieksmes,» saka I. Bukša.
Nākamnedēļ būs zināmi jaunākie dati par pērn izdarītajām pašnāvībām, tomēr, kā atklāj Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) pārstāvji - īpašus pārsteigumus tie nenesīs. Kaut gan Lieldienu brīvdienas, kad cilvēka psihe kombinācijā ar ziemas novājināto organismu un, iespējams, arī vientulības izjūtu ir smags posms, aizvadīto gadu statistika liek domāt, ka drūmākais vēl tikai priekšā. Apkopojums par vairākiem gadiem atklāj, ka tieši pavasarī un vasarā tiek izdarīts visvairāk pašnāvību.
Nav pēkšņs lēmums
SPKC publiskotie skaitļi atklāj skarbu ainu, pat neskatoties uz to, ka 2013. gads pēc ilgāka pārtraukuma bija pirmais, kad pašnāvību skaits noslīdēja zem 400. Statistika arī parāda, ka pašnāvības veic lielākoties vīrieši. No 382 cilvēkiem, kas brīvprātīgi atņēma paši sev dzīvību, 321 bijis stiprais dzimums.
Centra pārstāve Edīte Tetere negribīgi atklāj, ka apmēram 80% pašnāvību pagājušajā gadā veiktas pakaroties, 6% gadījumu tika izmantots šaujamierocis, bet 4% - cilvēks lecis no augstuma. «Pētījumos ir pierādīts, ka sīkas un detalizētas informācijas publicēšana par pašnāvībām un par to izdarīšanas veidiem var novest pie atdarinošas pašnāvnieciskas uzvedības. Publicējot informāciju par pašnāvībām, mēs aicinātu izvairīties no detalizēta pašnāvības metodes un izdarīšanas vietas apraksta, kā arī sensacionāla izteiksmes stila un pašnāvību normalizēšanas,» nevēlēšanos sīkāk komentēt šos skaitļus paskaidro E. Tetere. Viņai piekrīt arī kolēģis Toms Pulmanis, sakot, ka pašnāvniekiem ir tieksme atdarināt veidus, kā padarīt sev galu, īpaši, ja runa ir par populāriem cilvēkiem un gadījumiem. Kā piemēru viņš min savulaik pašnāvnieku apsēsto Vanšu tiltu, kur medijiem pietika ziņot tikai par pirmo lēcienu no vantīm, kad teju dienu no dienas parādījās līdzīgi mēģinājumi.
Atņemt sev dzīvību - tas nav lēmums, ko cilvēks pieņem pēkšņi. Lielākajā daļā gadījumu plāni kaldināti jau ilgi. Maijs un jūnijs ir tie mēneši, kad gadu no gada tiek izdarīts visvairāk pašnāvību. Līdzīgas izmaiņas pavasarī ir novērojamas arī citās valstīs.
Viens no pašnāvības iemesliem ir depresija, kas saistīta ar neiroķīmiskajiem procesiem smadzenēs. Tomēr tie nebūt nav vienīgie iemesli. «Jāņem vērā arī tas, ka pavasara beigās un vasaras sākumā cilvēkiem tīri praktiski ir lielākas iespējas izdarīt pašnāvību. Pasaulē ļoti izplatīts veids ir noindēšanās ar lauksaimniecības ķimikālijām jeb pesticīdiem, jo tieši siltajā laikā notiek dažādi zemkopības darbi un ir lielākas iespējas šādas vielas iegūt,» stāsta T. Pulmanis. Pastāv arī citi faktori. Ir personas, kas dzīvību sev mēģinājušas atņemt jau iepriekš. Reizēm pie vainas mēdz būt apreibinošu vielu un alkohola pārmērīga lietošana. Pašnāvību skaitu Latvijā ietekmē arī ekonomiskie procesi - gan darba zaudējums, gan finansiālās nedienas. Šis faktors īpašu iespaidu atstāj uz vīriešiem. «Gadu no gada vīriešu pašnāvību skaits mēdz būt pat piecas reizes lielāks nekā sieviešu. Tā ir gandrīz visur pasaulē. Eksperti pauž uzskatu, ka vīrieši parasti izvēlas letālākas pašnāvību metodes un viņi ir impulsīvāki. Jāsaka, ka sievietes par to domā, bet krietni mazāk izdara, turpretī vīrieši, ja nolemj, tad pārsvarā arī to paveic,» skaidro T. Pulmanis.
Pašnāvību iemesli mēdz būt arī slimības, to skaitā vēzis. Arvien vairāk pētījumu apstiprina ģenētisko faktoru ietekmi, proti, pašnāvnieciskas tieksmes no paaudzes paaudzē pārmantojas.
T. Pulmanis atklāj, ka pēdējos desmit gados no dzīves brīvprātīgi atvadījušies arī 60 bērni: «It kā var teikt, ka uz kopējā fona tas nav daudz, bet jebkura pašnāvība ir traģēdija. Un visos gadījumos, kad ir gājis bojā bērns, tā ir milzu nelaime visiem, kas bijuši bērnam apkārt. Jo īpaši smagi tas ir vecākiem - tieši viņi ir atbildīgi par saviem bērniem, viņi nespēja nosargāt.»
Pārciest svētkus
Krīžu un konsultāciju centra Skalbes direktore Gita Lodziņa Dienai atklāj, ka tieši svētku laikā centra konsultāciju tālrunis zvana biežāk. Īpaši, ja svētki ir pavasarī vai rudenī. Tas ir laiks, kad ne tikai dabā, bet arī cilvēkos notiek pārmaiņas.
«Lieldienās varēja just, ka zvanu saturs vairāk bija par smagām un sasāpējušām problēmām. Cilvēki gaida sapratni un risinājums. Situācijā, kurā patlaban atrodamies - iekšēju līdzsvaru un sakārtotību tā neveicina. Ekonomiskā situācija vēl joprojām ir nesakārtota, un tas ilgstoši cilvēkos rada depresīvu fonu. Tad komplektā nāk lielākas vai mazākas krīzes, kas piedzīvotas iepriekš. Ja pievienojas vēl kāds papildu faktors - svētki vai pārejas posms dabā, tad tas var būt izšķiroši,» stāsta G. Lodziņa.
Smagas domas svētkos nav tikai vientuļo problēma. Grūti klājas arī tiem, kam ģimenē ir krīze. Ja ikdienā galva parasti ir aizņemta ar darbu un par problēmām attiecībās nav laika domāt, tad četras dienas kopā ar personu, ar ko īsti vairs nespēj saprasties, izvēršas par garīgām mokām.
Krīzes tālrunis Skalbēs darbojas jau 18. gadu. Īpaši aktīvi uz to zvanīts krīzes laikā. Arī tagad tam ir nozīmīga loma. «Ja cilvēks ir laukos un nevar aizbraukt līdz psihoterapeitam, tad iespēja kādam piezvanīt un izrunāties vismaz rada drošības izjūtu. Problēma lielā mērā ir saistīta arī ar to, ka cilvēkam nav neviena, kam uzticēt savas sāpes un pārdzīvojumus,» stāsta G. Lodziņa.
Kaut gan statistika liecina, ka lielāko daļu pašnāvību veic vīrieši, uz krīzes tālruni saņemto zvanu skaits proporcionāli pēc dzimumiem ir vienāds. Tas, ka vīriešus visvairāk nomāc ekonomiskās problēmas, ir tikai stereotips. Daudz sarunu ir saistītas ar attiecībām ģimenē.