Viss sākas ar dzimtu
Aina Audze ir gleznotājas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiātes Skaidrītes Elksnītes Gleznu ekspozīcijas un atstātā mākslas mantojuma publiskošanas projekta vadītāja. «Visi brīnās - kā, kolekcija vēl saglabāta? Kā es varu to uzturēt? Varu. Dievs dod,» saka Aina. Māksliniece Ainai bijusi māsīca, ļoti tuvs cilvēks. Kādā viņas gleznā Aina attēlota pasakaini skaistā kleitā. Īsta lēdija gariem, tumšiem matiem, saņemtiem uz pakauša mezglā.
Viss sākas ar dzimtu, rādot Neretas muižas kalpu ģimenes vēsturiskās fotogrāfijas, stāsta Aina. Pēc vidusskolas māsīca Skaidrīte aizgājusi uz Mākslas akadēmiju, bet Ainai, kura skolu pabeigusi ar zelta medaļu, reiz iemēģinot otas līniju uz audekla, bijis skaidrs: «Nav man tas dots.» Aina aizgājusi uz ķīmiķiem, kur izturējusi konkursu - 10 cilvēku uz vienu vietu. Dzīves ceļi ar māsīcu nepašķīrās mūža garumā - māksliniece un ķīmiķe bija tuvākās draudzenes. Bet 2002. gadā Skaidrīte aizgāja mūžībā.
Darbs toreiz bijis saspringts. Turklāt ar izteiktu taisnības izjūtu apveltītajai sievietei, kura darbojās arī arodbiedrībā, netrūka uzņēmības uzņemties rūpes par situācijām un cilvēkiem, kuriem pārējie parasti paiet garām. Audzes kundze rāda kladi ar pierakstiem - kad saslimusi un nomirusi pavisam jauniņa kolēģīte, atstājot četrus mazus bērnus, Aina uzņēmusies rūpes par bāreņiem. Pat uzrakstījusi vēstuli Grīnblata kungam. Viņš atsaucies, palīdzējis finansiāli - bērniem, kuriem mazā Čiekurkalna dzīvoklītī pat nebijis īsti kur gulēt, nopirkuši dīvānus, ledusskapi, malku. Nesuši maizi un bulciņas. «Ja vajadzētu pašai sev prasīt, es iztiktu, kā ir, neprasītu. Bet tiem, kam grūtāk, tiem jāpalīdz.»
Māsīcas aiziešana Ainai bija smags zaudējums. Liepājā palika viņas darbnīca, pilna ar gleznām...
Darba devējs nenovērtēja
Un Aina uzrakstīja atlūgumu. Bija palicis tikai gads līdz pensijai, kad pārsvarā ļaudis lūko, kā to mierīgi pavadīt, lai drīzumā dzīve iegultu prognozējamās sliedēs. «Uzskatīju, ka daru daudz vairāk, nekā darba devējs mani novērtē.» Uzrakstīja atlūgumu un iestājās bezdarbniekos. Aina bija izlēmusi uzņemties rūpes par Skaidrītes Elksnītes mantojumu. Māsīcas gleznu izstādi Sv. Pētera baznīcā viņa jau bija organizējusi. «Projektu novadīju, taču neko no projektu vadības nezināju - ne kā finanšu atskaites jātaisa, ne kā veidlapas aizpildīt.» Ainas mērķis bija kursi projektu vadībā, bet gaidīt uz tiem nācās pusgadu. Toties paveicies ne tikai ar projekta vadītāju Aināru Brenci, bet arī ar kursabiedriem - Aina bijusi vecākā starp viņiem, un jaunie palīdzējuši, kāda kursabiedrene pat datoru aizdevusi. «Mācoties kopā ar jaunajiem, arī pats jūties jaunāks.» Vēlāk, kad Liepājā Aina atklājusi Elksnītes izstādi, gan kursabiedri, gan projekta vadītājs braukuši ciemos.
Ne katram bezdarbnieku kursus izgājušajam pēc tam arī dzīvē izdodas realizēt savu projektu. «Bet kursi bija ļoti kvalitatīvi, un mans projekts bija bakalaura līmenī,» bez lielības klusi teic Aina. «Visam pamatā ir Dievs, Daba, Darbs. Man visu vienmēr gribējies padarīt kārtīgi. Tā vecāki ieaudzināja - ja neko nedarīsi, neko nesasniegsi. Tēvs mežkopis, viņš daudz nerunāja. Vecāki stingri bija.»
Zināšanas spodrinot
Ainu dzīvē vadījušas arī laimīgas sakritības. Par vienu no tām viņa pateicas Senioru Dienai, kurā bija publicēta ziņa: Nacionālais mākslas muzejs meklē seniora vecuma muzeja vēstnešus. Līdz pieteikšanās pēdējam termiņam bija atlikušas pāris dienas. Aina sameklējusi datorā savulaik rakstīto CV un aizsūtījusi motivācijas vēstuli. Viņu uzaicināja! Muzeja vēstnieks laikabiedriem stāsta par visu, kas notiek piecos muzeja departamentos, bet dažiem spilgtākajiem šīs misijas veicējiem piedāvāta iespēja piedalīties arī vēstnieku apmaiņas programmā Ungārijā. Aina ir starp viņiem: «Uz to pat īpaši nepretendēju, bet iespēja lieliska! No Latvijas mēs būsim divas, kuras maijā turp brauks. Tagad eju kursos, lai uzspodrinātu angļu valodas zināšanas.» Aina ir sajūsmā. «Pateicoties Senioru Dienai, nokļuvu Senioru brokastīs, kļuvu par muzeja vēstnieci, braukšu uz Ungāriju! Un vēl man ir misija - 2014. gadā, kad māksliniecei paliks 85 gadi, sarīkot Skaidrītes Elksnītes piemiņas izstādi.»
Par Ainu varētu rakstīt vēl un vēl. Par sasniegumiem vieglatlētikā, par to, kā katru dienu viņa cītīgi sāk ar rīta vingrošanu. Kā Juglas bibliotēkā rīko tikšanās vakarus ar māksliniekiem, literātiem. Kā Senioru brokastīs ieguvusi sev jauku paziņu. Bet patiesībā tas ir stāsts par sievieti, kura uzdrīkstas pieņemt drosmīgus izaicinājumus, nepievēršot uzmanību pasē ierakstītajam dzimšanas gadskaitlim. «Daudz atkarīgs no dabas, no gēniem, arī no augšas. Dievs ne katram to dod un izkārto. Elksnīte reiz teica: Dievs katram mums devis dāvanas, bet viss atkarīgs, kā mēs tās izmantojam.» Tālejošu plānu Ainai nav, jo «Dievs cilvēkam ir devis šo dienu. Par nākamo dienu Viņš parūpēsies. Vai tad es varēju izdomāt, ka nokļūšu Senioru Dienā, ka kļūšu par muzeju vēstnesi? Nevarēju. Tas Dievs jau katram ir sirdī. Tam, kam vajadzīgs vadonis, tas iet uz baznīcu. Bet kam pašam viss iekšā, tas visu spēj izdarīt mājās. Citi saka: es palūgšos, un man viss būs. Tā nenotiek. Visa pamatā ir darbs. Tev parāda virzienu, bet jādara pašam. Un man laimējies - interesanti cilvēki blakus gadījušies, pateicoties viņiem, daudz ko var izdarīt».