Slīcēja glābšana lielā mērā ir atstāta paša slīcēja rokās. Skolotājiem, kuriem par maz darba un tāpēc arī nepietiekami ienākumi, atliek vai nu pārkvalificēties, vai arī mācīties klāt vēl vienu vai vairākus priekšmetus. Dzimstības krituma un veselu ģimeņu prom braukšanas dēļ skolēnu skaits samazināsies, līdz ar to arī nepieciešamo skolotāju daudzums.
Negatīvās demogrāfiskās izmaiņas un krīze ekonomikā tai pašā laikā ir vienreizīga iespēja ne tikai konstatēt sasāpējušās un gadiem nerisinātās izglītības sistēmas problēmas, bet arī to modernizēt, padarīt iedarbīgāku un kvalitatīvāku visos līmeņos.
Svarīgi, lai dažādi kvalifikācijas celšanas vai specializācijas maiņas kursi un programmas dotu iecerētos rezultātus: papildu vai citu darbu pedagogiem. Proti, lai tie netiktu rīkoti vienīgi ar īstermiņa mērķi dot iespēju skolotājiem saņemt stipendiju (papildu līdzekļi viņiem ir vajadzīgi!) un organizētājiem nopelnīt (lektoriem pienākas atbilstīga samaksa).
Līdz šim gan neviens politiķis vai ierēdnis nav uzņēmies atbildību par nespēju formulēt un ieviest dzīvē Latvijas apstākļiem piemērotu izglītības politiku. Lai nākotnē mēs neattaptos vēl dziļākā bedrē, turpmāk jāpiemācās arī izglītības un zinātnes ministriem un viņa pakļautībā esošajiem ierēdņiem. Pretējā gadījumā jādomā par profesijas maiņu.