Gribu uzsvērt, ka elektroenerģijas tirgus dalās divās nopietnās daļās - mazumtirgū un vairumtirgū, kas jau ir pilnībā atvērts. Sabiedrības satraukums galvenokārt ir par mazumtirdzniecības segmentu, precīzāk, par mazumtirdzniecības vienu ceturto daļu, jo trīs ceturtdaļas mazumtirdzniecības jau notiek brīvā tirgus apstākļos. Tikai viena ceturtā daļa mazumtirdzniecības apjoma - mājsaimniecības - pagaidām atrodas regulētā tarifa vidē.
Vairumtirgus atvēršana nenoliedzami ir būtisks ieguvums, un patlaban izveidojušies visi nepieciešamie apstākļi, lai vairumtirgus funkcionētu sekmīgi. Kopš Nord Pool biržas ienākšanas tirgū, pamatojoties uz absolūti caurredzamiem principiem, Latvijā nonāk ne tikai Latvenergo saražotā elektroenerģija, bet arī Igaunijas uzņēmuma Eesti Energia un Krievijas kompānijas Inter Rao saražotā elektroenerģija. Cena vairumtirgū jeb biržas cenas nostājas tajā līmenī, kādu veido pieprasījuma un piedāvājuma attiecības. Savukārt vairumcena tālāk veido to mazumtirdzniecības cenu, ar kuru sastopas gala patērētājs. Mazumtirdzniecībā tirgotāja peļņa ir ļoti mikroskopiska. Neviens mazumtirgotājs - vienalga, vai Latvenergo vai Baltcom, vai Enefit -, kas darbojas juridisko personu elektroenerģijas tirgū un, visticamāk, darbosies arī mājsaimniecību elektroenerģijas tirgū, nevar iegūt lielu peļņu. Parasti peļņa ir 1-2%, un šo pāris procentu robežās «šūpojas» gala cena.
Tātad lielu konkurenci mazumtirdzniecības segmentā nesagaidīsim, jo nav izdevīgi tur darboties?
Ja ar konkurenci saprot to, ka dažādiem tirgotājiem būs cenu atšķirības pat par 10-20%, varu pateikt, ka tādas piedāvājuma cenu atšķirības nebūs, jo elektroenerģijas ieguves avots visiem mazumtirgotājiem ir viens - Nord Pool birža, respektīvi, biržas Latvijas apgabals.
Pēc 2015. gada 1. janvāra, kad, visticamāk, Latvijas elektroenerģijas tirgus tiks pilnībā liberalizēts, gatavojaties strādāt asas konkurences apstākļos?
Konkurenci mēs gaidām, jo konkurence nenoliedzami jau vērojama juridisko klientu segmentā. Pēc tirgus pilnīgas atvēršanas juridiskajām personām jau pirmajos mēnešos no mums aizgāja 10% klientu - dažādas darbnīcas, autoservisi, frizētavas. Nācās pielikt lielas pūles, lai zaudēto realizācijas apjomu atgūtu. Tas ir izdevies, jo Igaunijā un Lietuvā esam atvēruši filiāles, kuras tirgo elektroenerģiju patērētājiem kaimiņvalstīs. Ja mēs sēdētu rokas klēpī salikuši, mūsu tirgus daļa tikai mazinātos.
Uzturat spēkā apgalvojumu, ka pašreizējais Starta tarifs ir zemāks par reālo elektrības cenu?
Diemžēl tas tā ir. Tarifi pēdējo reizi tika apstiprināti 2011. gada aprīlī, pagājuši trīs gadi, to laikā situācija mainījusies, noticis obligātā iepirkuma komponentes (OIK) kāpums.
Cik liela ir Latvenergo negūtā peļņa saistībā ar to, ka līdz 2014. gada beigām mājsaimniecībām tiek saglabāts Starta tarifs par pirmajām 1200 patērētajām kilovatstundām?
Tā dēvētie neieņēmumi ir apmēram 44 miljoni eiro.
Cik lielus izdevumus radīja janvārī sāktā un pēc neilga laika pārtrauktā Elektrum produktu reklāmas kampaņa, kā arī šo produktu izstrāde Latvijas brīvā tirgus apstākļiem?
Gluži visu ieguldīto par zaudējumiem nevar uzskatīt...
Var uzskatīt par pieredzi?
Jā, tā ir pieredze. Mēs aizsniedzām katru Latvijas mājsaimniecību ar savu piedāvājumu, kas savu nozīmi nezaudē arī tad, ja tirgu atver pēc vairākiem mēnešiem. Nākamā tirgus atvēršanas kampaņa būs lētāka. Turklāt, kad sākto kampaņu apturējām, zināmu daļu līdzekļu izdevās ieekonomēt. Lauvas tiesa naudas, protams, aizgāja.
Jums personīgi sagādāja pārsteigumu tas, ka Saeima nolēma 1. aprīlī tirgu mājsaimniecībām tomēr neatvērt?
Konkrētajos apstākļos tas nebija pārsteigums. Noskaņojumu ietekmēja Ukrainas krīze, un, saprotams, ka Latvijas valdībai un Saeimai bija jādara viss, lai saglabātu sociālo mieru valstī.
Problēma gan bija neizstrādātais elektroenerģijas cenu kāpuma kompensācijas mehānisms sociāli neaizsargātākajiem iedzīvotājiem.
No uzņēmuma vadītāja skatupunkta raugoties, nevienam uzņēmumam nevajadzētu nodarboties ar sociālo palīdzību. Mēs labprāt nākotnē redzētu tādu sociālās palīdzības mehānismu, kurā tiešā veidā uzņēmuma finanses un uzņēmuma resursi netiek iejaukti. Uzņēmums nomaksā dividendes valstij, bet valsts ar labklājības un sociālā atbalsta institūcijām īsteno mērķtiecīgu palīdzību tiem cilvēkiem, kam tā patiešām ir nepieciešama.
No šī gada ar bijušā ekonomikas ministra Daniela Pavļuta atbalstu ieviests subsidētās elektroenerģijas nodoklis (SEN). Tagadējais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis Dienai sacīja, ka no SEN iekasētie daudzi desmiti miljonu eiro «tiks pārskaitīti Latvenergo, lai mazinātu OIK kāpumu». Kā šis finansiālais mehānisms darbosies?
Šajā gadā ieplānots, ka mēs saņemsim nedaudz mazāk par 30 miljoniem eiro OIK kāpuma mazināšanai. Latvenergo izveidojis jaunu meitas sabiedrību - a/s Elektroenerģijas publiskais tirgotājs -, kura nodarbosies ar visu atbalstāmo elektrostaciju saražotās elektroenerģijas iepirkumu, ieturēs SEN atbilstoši noteiktajām likmēm, samaksās to valsts budžetā, kā arī saņems no budžeta atbalstāmo summu OIK kompensēšanai.
Kā SEN varētu ietekmēt siltuma tarifu Rīgā?
Rīdzinieki var gulēt mierīgi, siltuma tarifu kāpums nav gaidāms, jo Rīgā siltumenerģijas patērētāji jau maksā pilno, reālo cenu par apkuri. Rīgā apkures tarifs netiek šķērssubsidēts un nav ticis šķērssubsidēts no elektroenerģijas ieņēmumiem - atšķirībā no mazajām pilsētām, kurās ir maza mēroga gāzes koģenerācija, kas saņem augstu cenu par realizēto elektroenerģiju, un kurās no tās subsidē vai samazina siltumenerģijas tarifu.
Tātad citās pilsētās tiešam no elektroenerģijas segmenta tiek atbalstīta siltumapgāde, un tāpēc ir viedoklis, ka arī Rīgā varētu būt līdzīgi?
To, kā tieši katra pilsēta rīkojas, es detalizēti nevaru komentēt, jo man nav precīzas informācijas, bet esmu dzirdējis, ka minētā atbalsta shēma pastāv. Ja saistībā ar SEN ieviešanu ieņēmumi samazinās - par 5% vai par 10% -, jāsamazina paša uzņēmuma peļņa vai jāpaaugstina tarifs.
Pērn pārdotās elektroenerģijas apjomu jūtami ietekmējusi Liepājas metalurga (LM) darbības pārtraukšana?
LM darbības pārtraukšana ir galvenais iemesls, kāpēc pērn vērojams pārdotās elektroenerģijas apjoma kritums. Mēs kā viens no LM kreditoriem ceram, ka ražošana tur atsāksies. Iespējams, LM turpmāk darbosies šaurākā nišā, respektīvi, nebūs tik ļoti apaudzis ar dažādām papildstruktūrām, piemēram, poliklīniku, dzīvojamām mājām, hokeja klubu un vēl daudz ko citu, kas tur vēl gadiem bijis paralēli ražošanai, bet nevar noliegt, ka iekārta, kura šajā uzņēmumā uzstādīta par valsts līdzekļiem un kuru atmaksājusi Valsts kase, ir unikāla, pasaulē vispār ir ļoti maz tādu iekārtu. Šī elektroenerģiju patērējošā kausēšanas krāsns ir vienīgā tāda veida metāla kausētava Baltijā. Turklāt metāllūžņu Baltijā netrūkst, tā ka potenciāls atjaunot ražošanu LM, manuprāt, ir. Mēs redzam, ka maksātnespējas administrators mēģina LM atrast pircēju, esmu dzirdējis, ka viens no LM akcionāriem - Kirovs Lipmans - izteicis piedāvājumu nomāt iekārtas un atsākt ražotnes darbību. Es domāju, ka gan nodrošināto kreditoru, gan arī valsts interesēs ir, lai LM darbība atjaunotos. Nedrīkst gan arī aizmirst, ka pircējs, protams, ir ieinteresēts šo uzņēmumu nopirkt pēc iespējas lētāk.
Runājot kopumā par elektroenerģijas patēriņa tendencēm, attīstītajās valstīs katru gadu elektroenerģijas patēriņš pieaug, bet Latvijā strauju ražošanas attīstību un tādu jaunu ražošanas objektu rašanos, kas varētu ievērojami sekmēt elektroenerģijas patēriņa kāpumu, es vispār neredzu. Ja 1990. gadā Latvijā daudzi eksperti zīmēja ļoti pieaugoša elektroenerģijas patēriņa līknes nākamajiem 20 gadiem, realitātē neko tamlīdzīgu nevarējam un nevaram vērot. 2012. gadā Latvenergo sasniedza to pārdošanas apjomu, kāds bija 1991. gadā, turklāt pieskaitot klāt arī Baltijas kaimiņvalstīs pārdoto elektroenerģijas apjomu. Latvijā radikāli nepieaug arī iedzīvotāju elektroenerģijas patēriņš. Iedzīvotāju skaitu Latvijā, kā zināms, ietekmē emigrācija. Turklāt mājsaimniecības aizvien vairāk izmanto daudz dažādu energoefektīvo spuldžu, un dažādas iekārtas - ledusskapji, televizori, veļas mazgājamās mašīnas - tagad tērē 3-4 reizes mazāk elektroenerģijas, nekā tērēja pirms dažiem gadiem.
Tātad saražotās elektroenerģijas apjoms Baltijā vērtējams kā patēriņam atbilstošs?
No visām trim Baltijas valstīm vislabākais elektroenerģijas nodrošinājums ir Igaunijā. Igaunija ražo elektroenerģiju savās Narvas reģiona slānekļa degakmens stacijās, kuras gan izbūvētas jau XX gadsimta otrajā pusē, bet tur ir arī pēdējos 20 gados rekonstruētas iekārtas. Igaunija tāpēc var pilnībā nodrošināt sevi ar elektroenerģiju un arī eksportēt elektrību uz Latviju un Somiju. Patlaban Igaunija ar diviem elektroenerģijas apgādes sistēmas starpsavienojumiem ir pieslēgta Somijai, tā ka šai mūsu ziemeļu kaimiņvalstij elektroenerģija ir pilnībā nodrošināta jebkuros apstākļos.
Latvijā situācija ir līdzīga - pēc nesen veiktās termoelektrostaciju (TEC) rekonstrukcijas ražošanas jaudas ir pietiekamas, lai Latvija elektroenerģiju savam patēriņam nodrošinātu. Atšķirībā no Igaunijas mums gan nav sava kurināmā, mums nav degakmens un mūsu TEC kā kurināmo izmanto Krievijas piegādāto gāzi.
Lietuvā situācija ar elektroenerģijas ražošanu ir sliktāka nekā Latvijā. Lietuva atrodas totālā importa pozīcijā, ieved vairāk nekā 70% no gadā patērētās elektroenerģijas. Lietuvā ir tikai viens jauns, modernizēts gāzes kondensācijas elektrības bloks, kas atrodas Elektrēnu elektrostacijā. Turklāt Rīgas TEC limitē elektroenerģijas cenu griestus Latvijā un Lietuvā. Ja mēs nebūtu rekonstruējuši savas termoelektrostacijas, mums Latvijas-Lietuvas cenu apgabalā būtu jāmaksā Elektrēnu noteiktā cena, kas ir par 30% augstāka nekā patlaban tā cena, kas veidojas Rīgas TEC darbības rezultātā.
Nevar noliegt, Lietuvas neatrisinātie energoapgādes jautājumi ir smags akmens kaklā visai Baltijas elektroenerģijas nozarei, jo jebkurā krīzes situācijā mums jāspēj nodrošināt arī Lietuvas apgāde ar elektroenerģiju.
Jau gadiem tiek diskutēts par Visaginas atomelektrostacijas (AES) iespējamo būvniecību, pieļaujot, ka šajā projektā varētu piedalīties Latvija, Lietuva, Igaunija un, iespējams, arī Polija. Visaginas AES vajag būvēt?
Būtu svarīgi saprast, vai Visaginas AES saražotā elektrība ar savu cenu būs konkurētspējīga tirgū, jo nevienam nav izdevīgi ieguldīt naudu tik vērienīgā projektā, uzbūvēt AES un pēc tam noraudzīties, kā AES stāv dīkā, vai arī šo projektu subsidēt. Visticamāk, panākt konkurētspējīgu cenu Visaginas AES saražotajai elektroenerģijai būtu grūti.
Ņemot vērā saspringto starptautisko situāciju, kas izveidojusies saistībā ar Ukrainas konfliktu, aktuāls kļuvis jautājums, cik nopietnus draudus mūsu valsts tautsaimniecībai rada Latvijas energoapgādes atkarība no Krievijas dabasgāzes. Kas notiek ar Latvenergo, ja Krievijas dabasgāzes piegāde tiek apturēta?
Nenoliedzami situācija, kas izveidojusies Ukrainas notikumu dēļ, liek citādi paskatīties uz Latvijas energoapgādes sistēmu. Ja iepriekš bijušas skaļas un diezgan ironiskas debates par sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa nepieciešamību, šobrīd, šķiet, tieši LNG terminālis varētu būt viens veids, kā nodrošināt Latvijas vai Baltijas energoapgādes stabilitāti un neatkarību. LNG termināļa iegūšana pat neatkarīgi no tā, vai LNG terminālis atrodas Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā, garantē, ka mums ir piekļuve alternatīvai gāzes piegādei, un tas nodrošina ne tikai Latvenergo, bet visas Latvijas tautsaimniecības vajadzības, to vidū daudzu apdzīvoto vietu siltumapgādi, daudzu dzīvokļu apkuri.
Tomēr gribu uzsvērt, ka dažādu starptautisko attiecību krīžu analīze, arī Gruzijas konflikta analīze liecina, ka pat ļoti saspīlētās situācijās starpvalstu energoapgāde netiek pārtraukta. Turklāt mūsu valsts priekšrocība ir tā, ka Latvijā atrodas Inčukalna gāzes krātuve, bet šo gāzes krātuvi izmanto arī Krievija. Situācija jāvērtē objektīvi, apzinoties risku, bet to nepārspīlējot.
Pašreiz tiek apsvērts projekts par vēl kādas vērienīgas hidroelektrostacijas (HES) būvniecību uz Daugavas? Enerģētikas jomai veltītajās diskusijās laiku pa laikam šāds pieļāvums ir dzirdams.
Daugavpils HES projektu mēs laiku pa laikam pārcilājam, bet ir svarīgi investēt tādos ražošanas objektos, no kuriem var iegūt vērā ņemamu ekonomisko efektu, diemžēl jāsaka, provizoriskie rādītāji par ieguvumiem, kādi būtu, uzbūvējot Daugavpils HES, neuzrāda pietiekamu efektu. Jāņem vērā arī vairāki blakus faktori - neesam aizmirsuši tautas kustību pret Daugavas loku applūdināšanu, turklāt zeme Daugavas piekrastē atdota daudziem privātīpašniekiem, tā ka nāktos sastapties ar ļoti smagi risināmiem jautājumiem par zemju atsavināšanu. Pagaidām lēmums par Daugavpils HES būvniecību ir «nē, nebūvējam».
Cik liela nozīme nākotnē varētu būt atjaunojamajai enerģijai?
Pieaugoša nozīme - tehnoloģijas attīstās, izmaksās samazinās. Siltumapgādē ar atjaunojamajiem resursiem iegūtā siltumenerģija ir pilnībā konkurētspējīga. Tāpēc ļoti vērienīgi notiek siltumavotu rekonstrukcija, pārejot uz šķeldu un dažādu citu resursu apvienojumu. Pēc statistikas, vidēji dienā 5-10% elektroenerģijas saņemam no atjaunojamajiem avotiem.