Kultūras ministrijai pārņemot savā ziņā sabiedrības integrācijas jautājumus un plašsaziņas līdzekļos ar jaunu sparu uzvirmojot nekad nebeidzamajai diskusijai par sabiedrības saliedētību Latvijā, neatbildēts ir jautājums, ko saprotam ar vārdu «kultūra», lietojot to sabiedrības integrācijas kontekstā. Vai ar to domājam vien latvisko māksliniecisko kultūru vai tomēr plašākā nozīmē kultūru kā cilvēka darbības rezultātā radīto materiālo un nemateriālo vērtību kopumu. Sabiedrības saliedēšanās process var būt gana atšķirīgs - atkarībā no tā, ko izvēlamies likt par pamatakmeni.
Ilgstoši dzīvojot ārpus valsts, nereti nākas sastapties ar situācijām, kad svešzemniekiem jāstāsta par Latviju, tās vēsturi un kultūru. Tādos gadījumos nākas sevi pieķert pie domas, ka grūti ārzemniekam izskaidrot visas nianses, kas ir latviešu kultūra un tradīcijas un kas ir Latvijā dzīvojošo nelatviešu kultūra un tradīcijas. No ārpuses raugoties, viss mūsu valstī notiekošais un radītais ir Latvijas kultūra, neatkarīgi no tā, vai to radījis pilsonis vai nepilsonis, latvietis vai krievs, arābs vai ebrejs. Tieši tāpat taču mēs uztveram arī citu valstu kultūru, vai tā būtu amerikāņu, britu vai zviedru, īpaši nešķirojot cilvēkus pēc viņu izcelsmes, reliģijas vai vēsturiskās pieredzes.
Ja man godīgi jāstāsta par Latvijas kultūru, tad nevaru noklusēt to, ka liela, ja ne pat lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, kuri sevi uzskata par etniskiem latviešiem un «pareizās» kultūras nesējiem, vienlīdz aizrautīgi seko līdzi Dziesmu svētkiem un Jaunajam vilnim. Tāpat kā Vecgada vakarā seko nemainīgai tradīcijai skatīties filmu Likteņa ironija jeb Vieglu garu!, bet Jāņos paralēli alus dzeršanai vēro Limuzīnu Jāņu nakts krāsā. Un arī to, ka Dziesmu svētku koncerta laikā Mežaparka estrādē vienlaikus klausītāju rindās ir tikpat daudz cilvēku, cik lejā pie bufetēm. Tad vēl arī stāsts par mūsu politisko kultūru, autobraukšanas kultūru un atkritumu kultūru.
Tas viss kopā veido mūsu valsts kultūru plašākā nozīmē, un tas nav ne labi, ne slikti, bet patiesi. Patiesi tādā nozīmē, ka jāspēj uz Latvijas tautu paraudzīties kā uz reālu kultūrvēsturisku kopumu, kas mīt šeit un tagad, nevis kā uz iedomātu prāta konstrukciju.
Ja īsto latviešu mērķis ir «savā» kultūrā integrēt cittautiešus, liekot viņiem iemīlēt Dziesmu svētkus, dainas un tamlīdzīgas kanoniskas lietas, tad diezin vai tādam procesam jebkad ir lemts veiksmīgi beigties. Otra iespēja ir Latvijas kultūru traktēt plašākā nozīmē un ap to saliedēt visu sabiedrību, pat ja tāda «kultūras bilde» neizskatās kā tieši no Straumēnu laikmeta un ietver arī 50 okupācijas gadu nospiedumu ar visām no tā izrietošajām sekām.