Saņēmis skarbu pļauku un neielaists uz olimpiādi Londonā, Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko, šķiet, ir gatavs izmantot jebkuru iespēju, lai aizvien vairāk konfrontētu ar Rietumiem. Tagad tas ieguvis gandrīz vai aukstā kara veidolu, kas izraisījies starp Baltkrieviju un Zviedriju. Savas vēstniecības darba pārtraukšana, prasība zviedru vēstniekam pamest Baltkrieviju tiek skaidrota ar nepieļaujamajiem diplomāta kontaktiem ar baltkrievu opozīcijas pārstāvjiem. Apsūdzība ir aiz matiem pievilkta, jo šādas tikšanās uzskatāmas par jebkuras normālas valsts vēstniecības darbinieku pienākumu sastāvdaļu. Jādomā, tas nav galvenais iemesls, kas Lukašenko licis reaģēt tik asi. Taču arī gadījums ar preses brīvību aizstāvošo plīša lācīšu desantu diezin vai uzskatāms par galveno iemeslu par sevi pārliecināta valsts vadītāja patiesajam aizkaitinājumam. Drīzāk tik satraukta reakcija liecina par pilnīgi pretējo - tā ir nedrošība un dusmas par izslēgšanu no kluba, kurā ieejas biļete ir atbildīga izturēšanās pret cilvēktiesībām.
Jāizsaka gandarījums, ka 4. jūlijā baltkrievu pretgaisa aizsardzība nogulēja divu zviedru vadītās lidmašīnas pārlidojumu no Lietuvas teritorijas puses un miermīlīgais desants varēja aizkļūt līdz galvaspilsētai Minskai, bet abi zviedri no reklāmas aģentūras Studio Total neskarti atgriezties Pocjūnu lidlaukā Lietuvā. Der atcerēties skandalozo un traģisko gadījumu ar bojāgājušajiem ceļotājiem, kuru gaisa balonu deviņdesmitajos gados pēc ielidošanas Baltkrievijas gaisa telpā notrieca šīs valsts militārpersonas. Pārdrošais lidojums apstiprinājis reklāmu aģentūras aizraušanos ar skandalozu akciju rīkošanu. Šoreiz zviedriem iecere izdevusies pilnībā, jo trīs no viņiem ir uzaicināti ierasties uz nopratināšanu Baltkrievijas VDK. Par to, ka viņi varētu ierasties, nākas šaubīties - vismaz paziņojums, ka neierašanās gadījumā draud reāls cietumsods (taču arī ierašanās gadījumā iespējams tas pats), diezin vai būs motivējošs arguments. Baltkrievijas VDK paziņojums, ka trīs zviedri tiek turēti aizdomās nevis par lācīšu desanta izmešanu, bet gan par nelikumīgu robežas šķērsošanu, ir saprotams. No formālās Baltkrievijā pastāvošās tiesiskās kārtības viedokļa, neapšaubāmi sodāms pārkāpums. Taču zviedri tam diezin vai piekritīs, jo centušies vienīgi atbalstīt Baltkrievijas iedzīvotājus, kam jau sen nav pieejami brīvi mediji. Grūti būtu iebilst, ka tieši diktatūras izveidotā nebrīve liek ķerties pie tādiem līdzekļiem, kas formāli nav uzskatāmi par pieļaujamiem. Vai, atskatoties vēsturē, varētu iebilst, ja kāds kaut ko līdzīgu pastrādātu Hitlera un Staļina pārvaldītajās valstīs. Taču līdzīga rakstura dilemma jārisina arī mūsdienu Krievijā, kur zviedru lidotāju un lācīšu vietā tagad ir pankgrupa Pussy Riot. Tās dalībnieces daudzi šīs valsts iedzīvotāji slavē par pilsonisko drosmi. Šie cilvēki pamatoti uzskata, ka valdošā režīma antidemokrātiskais raksturs nevis ļauj, bet gan liek izvēlēties radikālu un tāpēc jo iespaidīgāku formu, kā uzrunāt Putina valdīšanas apspiesto Krievijas sabiedrības daļu.