Līdzās režisoriem Jurim Jonelim, Kārlim Krūmiņam un Valteram Sīlim, kuru vārdi Latvijas teātra vidē jau izskanējuši ar režijām dažādos profesionālajos teātros, festivālā piedalās topošie režisori, kuri vēl tikai gatavojas saņemt diplomus, - Jurijs Djakonovs, Oļesja Lahtionova, Toms Auniņš, Pēteris Nebars, Normunds Griestiņš, Aija Uzulēna, Elmārs Seņkovs.
Igaunis lūdz pārtraukt
Atklāšanas izrāde Mana... Latvija!? Juris Jonelis veidojis ar tiešu atsauci uz Rūdolfa Blaumaņa noveli Nāves ēnā, darbībai liekot risināties uz baltiem podestiem kā ledus gabaliem un fonā projicējot video ar pakāpeniski no milzīga ledus gabala izzūdošiem cilvēkiem (scenogrāfs - Uģis Bērziņš). Tikai atšķirībā no Blaumaņa režisors maina izpratni par nāvi, nesaistot to ne ar fizisko, ne ar garīgo, bet ar aiziešanu, kas ģimenes, sabiedrības un kultūras kontekstā uztverama kā vērtību pilnīga izzušana. Izrādes galveno konfliktu veido iluzorās un reālās dzīves sadursme, kas tiek izspēlēta trijos tipiskos attiecību modeļos - ģimene (māte - tēvs, brālis - māsa, vecāki - bērni), skola (skolotājs - skolēns) un māksla - vara. Aktieru tēlus veido priekšstati par konkrētiem sabiedrības locekļiem. Katrs skatītājs Marīnas Janaus Skolotājā atpazīst savu literatūras skolotāju, kas azartiski jūsmo par pienenēm ceļmalā, pieklust omulīgā mulsumā, atceroties pirmo mīlestību, un demonstrē «racionālu» pieeju atzīmju izlikšanā. Tāda pati zināma ir Lienītes Osipovas priekšzīmīgā skolniece, kas skolotājas atzinību iemanto, vien «pareizi» nolasot sacerējumu, bet atklājas - uzdod muļķīgo jautājumu: «Vai tas būs kontroldarbā?» Arī Anda Kvēpa tēvs, kurš paslepus ēd un dzer, kamēr sieva mājās ar bērniem drebinās aukstumā, tumsā un badā. Viņi visi kaut kādā brīdī sāk spēlēt noteiktu lomu. Ar citādu attieksmi režisors veidojis Mārtiņa Poča visus trīs tēlus. Viņu no pārējiem atšķir protests, bet vienlaikus arī nespēja tālākai rīcībai - skolā viņš tiek apklusināts, ģimenē viņš nosalst, bet teātrī uz skatuves paliek viens. Viņš saredz postošo spēku, bet nespēj ar to cīnīties, tikai novilcināt laiku. Savā izmisumā viņš savieno, tad atdala un atkal savieno atsevišķos ledus gabalus, lai turētos kopā, taču bezjēdzīgi viņš tērē savus spēkus, jo vienīgais, kas viņus saista, ir kopīgas atmiņas par pagātni, bet nākotnes nav, jo nav jau arī pašas šodienas. Sākotnēji veiksmīgi aizsāktie attiecību stāsti izrādes gaitā saplūst, un tomēr katram no tiem režisors vēlāk veido atsevišķus finālus, kas rada nepabeigtību, bet pats izrādes fināls iegūst divējādu nozīmi. Ģimenes ciešanas kļūst par spēli, kuru, Eiropas Savienības himnai skanot, Maksima Šahoviča Igaunis lūdz pārtraukt, jo izrādās, ka nekāda ledus gabala un ūdens nav, un aicina doties viņam līdzi. Aiziet visi, izņemot Mārtiņa Poča Puiku. Kultūra tiek iznīcināta, vai tomēr pati krīze kļūst par iluzoru pasauli, kura apstākļu sakritības dēļ ir radusies un kuru sabiedrība turpina mītiski uzturēt, nepamanot, kā viss mainās.
Ko filmējam, draugi?
To, ka ar aizrautīga entuziasma pārliecību par pārmaiņām nekas nemainās, apliecina arī Māras Ķimeles režijas studenti Toms Auniņš, Pēteris Nebars un Normunds Griestiņš, kuri pēc tāda paša nosaukuma Ivo Brieža lugas veidojuši savu izrādi Filma. Trīs raksturos tik dažādi puiši ierodas lauku mājās, lai uzfilmētu filmu, ar kuru cer kļūt slaveni. Viņi tik ļoti grib filmēt, ka aizmirst par ideju, ko filmēt, kā filmēt un patiesībā arī - kāpēc filmēt. Viņi pavada nedēļu laukos un filmē visu, sākot ar dabas takām, turpinot ar savdabīgiem realitātes šova fragmentiem un beidzot ar kosmiskiem cīnītājiem. Filmas veidošana no ieceres mainīt savu dzīvi kļūst par mēģinājumu noliegt savu dzīvi. Viņi uzmundrina un iedrošina cits citu, mēģina pat sevi apmānīt. Tas tikai saasina viņu savstarpējās attiecības, atklājot, ka vienīgās pārmaiņas ir nepieciešamas idejas iniciatoram T. Auniņa Armandam, kurš aizvien nespēj samierināties ar domu, ka, ieguvis augstāko izglītību, ir spiests strādāt par kasieri. Izrādē vairāk par apstākļu pieņemšanu uzsvērta doma par ļaušanos iestāstīt, ka mums visiem ir vajadzīgas pārmaiņas, tik ļoti, ka mēs pat noticam.
Savukārt topošās režisores Oļesja Lahtionova un Aija Uzulēna, sadarbojoties ar Ingu Surgunti, savos darbos ir nevajadzīgas mīlestības meklējumos, kuriem nereti pietrūkst domas akcenta, aizplūstot izrādei bezritma skanējumā. Izvēloties savām izrādēm par spēles laukumiem ne tikai Lielo, Mazo un Smiļģa zāli, bet arī muzeja verandu, virtuvi un gaiteņus, visā muzejā ieplūst jauna, radoši spēcīga dzīvība, kas dzimusi sāpīgās skumjās, atvadoties no Lilijas Dzenes, kas noslēdz laikmetu, kurā pats Patriarhs reiz dzīvoja un spēlēja.