Ar viņu jūs parasti saista tuvas attiecības un bieži vien, mīlestības vadīti, jūs ēdat bez ierunām, pat ja viņas kulinārās spējas nav pašas spožākās un prom ejat ar smagu vēderu un taukainu muti, jo nav vairs spēka to noslaucīt. Būdama jaunāka, es bieži vien pie sevis nopūtos - nu cik var, vai tiešām ēšana ir vienīgais, par ko uztraukties, un, protams, nodomāju - es nekad nebūšu tāda kā viņa. Taču dzīve mainās, un, kad diezgan apjukusi sēdēju ar pāris dienas vecu cilvēku pie krūts, sapratu galveno, kas jāzina jaunai mātei - ja bērns labi paēd, tas nozīmē, ka viņam viss ir kārtībā. Ne tikai remdēts izsalkums, bet viņš ir vesels, viņš varēs gulēt, viņš augs. Viņam viss būs labi. Kopš tā laika varēja brukt bankas un krist valdības - tas nekādi neietekmēja svētlaimi, ar kādu skatījos uz bērnu, kurš pēc slimošanas atsācis ēst un tiesā trešo porciju «karpetuļu būzeņa».
Ēdiens veido ķieģelīšus, no kuriem būvējas bērna ķermenis, attīstās smadzenes un aug kauli, bet tas arī pabaro dvēseli. Savukārt ēdienreizes ir pirmā struktūra un pasaules kārtība, kādu piedzīvo bērns - sākumā ēdot pienu ik pa pāris stundām, vēlāk zinot - no rīta ir brokastis, tad pusdienas, launadziņš, vakariņas. Tas ir mājas ritms, kas caurvij dzīvi, kura mazam bērnam, nokļuvušam bezgalīgā un milzīgā pasaulē, ir tik satraucoša un neskaidra. Tāpēc viņam ir svarīgi, lai, atgriežoties no pasaules iepazīšanas, būtu pazīstamais - putra no rītiem, pusdienas pēc pastaigas un launadziņš pēc gulēšanas. Ēdiena siltums un smarža lolo ķermeni. Es neklausos runās par to, ka bērniem nevajag tādu mammu, kas visu laiku pa virtuvi ņemas, es domāju, ka viens no svarīgākajiem mammas darbiem ir gatavot ēst. Barot. Darīt to mājās, savā virtuvē un ne no pusfabrikātiem, bet paša sākuma. Gatavošana mājās, iesaistot bērnus, parāda viņiem, no kurienes ēdiens nāk, kā tas top, kā milti kopā ar olām no mīklas pārvēršas kūkās un dārzeņu kaudze - sātīgā zupā. Jau divus gadus vecs bērns var notīrīt burkānu - un šī nodarbe gan ļauj viņam justies varošam, gan nomierina un māca koncentrēties. Lielāku bērnu var likt pie siera rīvēšanas, dārzeņu griešanas ripiņās. Iespējams, ka mani bērni kaut ko mācēs - kādā brīvdienu rītā slepenībā izceptās brokastu siermaizes vecākiem dod tādu cerību. Taču pavisam skaidri es jaušu to, ka atklātāk vai slēptāk reiz būšu tāda pati kā viņa - tā, kuru pieminēju sākumā. Jo tāda jau esmu.