Seniors ir nosvērts, laipns, runā ar apbrīnojamu prāta skaidrību un labprāt arī pajoko. Kad vaicāju, vai nejūtas apkrāpts, ka dzimšanas un vārda diena visu mūžu jāsvin vienā dienā - Jāņos, viņš pasmejas: «Vienā ziņā jau - jā. Tirdzniecībai tas noteikti ir zaudējums.»
Joprojām iet pastaigās
Jānis vēl arvien dodas garās pastaigās un ir diezgan patstāvīgs. Viņš nekad nav mīlējis pārmērīgi uzturēties sabiedrībā, pat jaunībā nav skrējis pa ballītēm. Tāpēc vieglāk bijis ievērot veselīgu dzīvesveidu - sportot, nesmēķēt un iedzert šampanieti tikai retās svētku reizēs.
Jau no bērnības Jānis daudz laika veltījis sportiskām aktivitātēm, piemēram, soļošanai. Seniors stāsta, reiz pat sacenties ar Jāni Daliņu. Staigāšana ir kunga sirdslieta - vēl nesen ik dienu mēroti vairāki kilometri. Šī gada pavasarī gan pastaigas laikā viņš nokritis, tāpēc tagad uzmanās un staigāt dodas tikai katru otro dienu. Vēl līdz pagājušajam gadam Jānis cītīgi gāja uz bibliotēku, gadā izlasot vairāk nekā 17 grāmatu. Vistuvākā tēma bijusi vēsture. Pēdējā laikā diemžēl redze pasliktinājusies un stiprākas brilles ārsti vairs nevarot izrakstīt. Seniors tomēr saglabājis pozitīvu domāšanu un pievērsies citām interesēm - aktīvi seko līdzi sportam un politikai. Viņa brāļameita Lūcija stāsta, ka Jānis nav izlaidis nevienas vēlēšanas - savas balss atdošana viņam esot svēts pienākums. Lūcijas ģimenē seniors dzīvo kopš 91 gada vecuma. Skaistajā mājā, kas atrodas pie Sarkanajā grāmatā ierakstīta sēravota, Jānis vairāk nekā jebkad agrāk iesaistīts dažādu svētku svinēšanā un tautas tradīciju ievērošanā.
Mūžīgais skauts
Jāņa Jansona dzīvesstāstu aptvert nav viegli. Dzimis 1910. gadā, kad Latvija vēl bija daļa no Krievijas impērijas, piedzīvojis divus pasaules karus, Latvijas valsts proklamēšanu, dažādu varu, valūtu un politisko sistēmu maiņu, Padomju Savienību un Eiropas Savienību. Šodien kungs atzīst, ka skaisto bērnību viņam atņēma Pirmais pasaules karš. Taču jau 1924. gadā sākās Jāņa gaitas skautos, ar ko saistās viņa jaukākās atmiņas. Skautu nometnes notikušas ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un Zviedrijā. Seniors precīzi nosauc gadus - no 1929. līdz 1939. -, kuri bijuši viņa dzīves laimīgākie. Šajā laikā viņš strādājis par Liepājas jūras skautu vadītāju. Šis posms savijies arī ar prieku par gaišo jaunās Latvijas nākotni.
Atmiņu kamolu ritināt palīdz liels un ļoti smags fotoalbums. Tajā līdzās Jāņa ģimenei, draugiem un svarīgiem notikumiem redzamas pasaules skautu un Latvijas skautu vadītāja ģīmetnes. Zem dažiem fotoattēliem vīd ļoti seni gadskaitļi - pat 1868. gads. Jānis stāsta, ka reiz albumu savākusi čeka un atdevusi jau ar krietni patukšotām lapām. Čekistiem neesot patikušas bildes, piemēram, ar Latvijas karogu. Daudzās bildēs no XX gadsimta 90. gadiem redzami Jāņa cīņu biedri leģionāri, kas emigrējuši uz Zviedriju un ar ko seniors vēl ilgus gadus sarakstījies, taču nu jau visi aizgājuši viņsaulē.
Godīgas dzīves mozaīka
Skautu laikos būtiska loma atvēlēta arī jaunatnes audzināšanai. Allaž būdams ieinteresēts jauniešu audzināšanas jautājumos, Jānis arī šodien uztraucas par mūsdienu jaunatnes nākotni. Viņš neatbalsta vaļīgas izklaides un uzskata, ka šodien jauniešiem pret vecākiem ir pārāk brīva attieksme. Protams, arī vecākiem jābūt par paraugu bērnam - tad bērns arī sekos. Jānis pats piedzima 10 bērnu ģimenē, tāpēc tika audzināts stingri - dažreiz pat ielikts kaktā, bet pērienus gan neesot saņēmis. «Ar varu neko nevar iemācīt,» kungs ir pārliecināts.
Taujāju - vai Jānis dzīves laikā ir mainījis uzskatus? Vai gadu gaitā pats mainījies kā personība? Jānis pasmaida - kā nu ne, katru dienu cilvēks jau mainās! Viņš atzīst, ka dzīves notikumu, prieku un bēdu bijis tik daudz, ka daži pavisam piemirsušies, citi saplūduši un sajaukušies cits ar citu. Piemēram, četri frontē pavadītie gadi un kara šausmas dažreiz ataust spilgtākā atmiņā nekā pēdējo gadu vai pat dienu notikumi.
Traumatiska bijusi arī padomju okupācija - tika slēgta iemīļotā skautu vienība, sācies spiegošanas un izsekošanas laiks. Arī no viņa paša prasīta informācija, piemēram, par citiem skautu vadītājiem un organizācijas biedriem. Saņēmis arī draudus, ka atteikuma gadījumā sodīs viņu pašu. «Miera nebija nevienu nakti,» teic kungs, kuram šī iebiedēšanas atmosfēra likusies ļoti nomācoša.
Ilgmūžības recepte
Vaicāts, kā šodien jūtas, Jānis smejot atbild: «Apmēram tā, kā uz kuģa!» Viņš aicina piesēsties tuvāk, jo brīžiem ar dzirdēšanu ir pavisam grūti. Arī redze ir vāja, tomēr kungs vēl arvien skatās televizoru un dažreiz pat uzšuj kādai drēbei ielāpu. Jānis neievēro īpašu diētu, bet vienmēr ēd precīzos laikos - pulksten 8.00, 12.30 un 17.00.
Kad vaicāju pēc padoma, kā nodzīvot tik ilgu un veselīgu mūžu, Jānis ir noslēpumains: «Tā ir māksla, kas katram ir jāapgūst pašam.» Viņš uzskata, ka katrs pats ir atbildīgs par savu veselību un dzīves kvalitāti - ārēji faktori ir mazāk svarīgi. Seniors ir pārliecināts: «Jātic pašam sev. Tikai tu pats esi sev vistuvākais. Un jādzīvo tā, kā šķiet pareizi, nevis jāskatās uz citiem un jādzenas pēc piedzīvojumiem.» Nedzert, nesmēķēt, daudz kustēties - Jāņa ilgmūžības formula ir pavisam vienkārša, taču dīvainā kārtā vairumam cilvēku nav viegli to ievērot. Iespējams, atslēga ir tieši seniora domāšanā, kas pauž nelokāmu pārliecību, ka jādzīvo labi un godīgi: «Nedari otram to, kas pašam nepatiktu.»
Jānis ir nolēmis nodzīvot līdz 2020. gadam un sasniegt 110 gadu vecumu. Viņa balsī neskan cerība, bet gan apgalvojums un stingrs lēmums.