«Negribu, lai mani salīdzina ar Viktoru vai sauc mani par viņa mantinieku. Esmu vienkārši cits sportists,» Plēsnieks uzsvēra sarunā ar Dienu svarcēlāju miera oāzē Reķos, kur viņš aizvada pēdējo gatavošanās cēlienu pirms došanās uz Londonu. No salīdzināšanas ar Ščerbatihu pavisam gan neizvairīties. Arī viņu abu treneris Eduards Andruškēvičs, vaicāts par Plēsnieka izredzēm Londonā, uzreiz norādīja, ka arī Viktors savās pirmajās olimpiskajās spēlēs kalnus negāza. «Atlantā viņš bija desmitais, Sidnejā sestais, bet pēc tam jau bija medaļas Atēnās un Pekinā.» Skaidrs, ka no Artūra Londonā godalgas negaidīsim - mērķis esot pārspēt personisko rekordu 388 kilogramus summā, kuru jaunais sportists uzstādīja vēl pirms diviem gadiem.
Rezultāts gan pēdējos gados iestrēdzis, ko treneris un viņa audzēknis skaidro ar dažādām mikrotraumām, kā arī nepilnībām tehniskajā izpildījumā. «Iepriekš to īpaši nemanīju, jo svaru varēju pacelt arī ar nepareizu tehniku, taču, pieaugot svaram, tehnikai ir arvien lielāka nozīme, tai jābūt perfektai. Jā, rezultāts it kā divus gadus stāv uz vietas, taču nevar salīdzināt to, kā 215 kilogramus grūdu toreiz un tagad. Agrāk es, tik tikko pieceļoties un trīcot, noturēju stieni augšā. Tagad visu izdaru mierīgi, izgrūžu, noturu, pat īsti nesajūtu to svaru. Daudzi jau saka, ka man jāizgrūž tie 220 kilogrami, ko arī cenšos darīt, taču vēl ir daudz kļūdu, tāpēc pagaidām nav sanācis,» atzina Plēsnieks. Grūšanas disciplīna viņam ir tuvāka, jo tajā svarīgāks ir fiziskais spēks, turklāt jūtama lielāka izaugsme nekā raušanā, kur tomēr svarīgāks ir tehniskais izpildījums.
Jātrāpa desmitniekā
Pēdējo reizi, cenšoties pacelt 220 kilogramus, Artūrs iedzīvojās nepatīkamā kājas muskuļa savainojumā, kas radījis arī lielāko uztraukumu pirms olimpiskā starta. «Pēc pasaules junioru čempionāta Gvatemalā atgriezos mājās, slodze it kā bija paliela, taču strādājām vienmērīgi. Pagāja kāda nedēļa, līdz sāku just, ka kāja paliek tāda stīva, bet vēl dienu vēlāk knapi varēju paiet,» sportists uzskata, ka muskuļa sastiepums un neliels plīsums radies tieši pēc mēģinājuma pacelt rekordsvaru. «Sākotnēji situācija bija ļoti nepatīkama, taču, nepārslogojot kāju, ar masāžām un ultraskaņām paliek labāk.» Šobrīd jau sportists traumēto vietu bieži vien pat nejūtot, tāpēc ir pārliecība, ka līdz olimpiskajam startam viss būs kārtībā.
Plēsnieks pamīšus gatavojas Ventspilī, kur ir ļoti labi treniņapstākļi, un netālu no Dobeles esošajos Reķos, jo tur ir mierīgāk un, kas nav mazsvarīgi, arī mājām tuvāk. Slodzes pagaidām vēl ir lielas, taču, tuvojoties olimpiskajam startam 6. augustā, tās pamazām tiks samazinātas, lai pietaupītu enerģiju.
«Uztraukums? Protams, ir,» Plēsnieks sarunas laikā dažbrīd šķiet bažīgs par psiholoģisko spiedienu olimpiskajās spēlēs. Viņš gan smejoties piebilst, ka pagaidām par stresu nevar būt runas. Tas gaidāms tikai pēc ierašanās spēļu norises vietā. «Pagaidām tikai trenējos un par to nedomāju. Kā saka, pa taisno līniju, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi.» Tālāk par Londonas olimpiskajām spēlēm viņš pagaidām nedomājot, taču tajās galvenais konkurents būšot viņš pats: «Neesmu īpaši pētījis, cik daudz ceļ konkurenti, taču ar savu personisko rekordu vajadzētu trāpīt desmitniekā, kas man jau būtu labs sasniegums.»