Pēc otrdienas vakarā izcīnītās spožās uzvaras jaunajiem latviešiem ar Vāciju vajadzēja spēlēt trešdien pēcpusdienā. Bažas par nepietiekamo laiku fizisko un psiholoģisko spēku atgūšanai apstiprinājās spēles pirmajās sešās minūtēs. Garām pretinieku grozam meta visi un no visām pozīcijām - 0:10. Arī pēcāk gāja kā pa celmiem, un pirmo reizi vadībā izdevās izrauties tikai 19.minūtē (25:23).
Pēc lielā pārtraukuma šķita, ka viss nostājas savās vietās (30:25). Tomēr tālāk par plus 5 aizmukt neizdevās, centīgie vācieši kāpa uz papēžiem un priekšpēdējā minūtē aizspurdza garām. Sāncenšu izšķirošais ofensīvas brīdis tika nokavēts, un pēdējā brīdī glābt neko neizdevās - 63:69. Ceturto vietu gan vēl būtu devusi Horvātijas uzvara pār Serbiju, taču U-16 izlases galvenais treneris Pēteris Ozoliņš atzina, ka par to viņam ilūziju neesot. Tā arī bija - serbi uzvarēja ar 75:66.
«Individuālā meistarība puišiem nav slikta. Tomēr, lai uzvarētu, vajadzīgas emocijas un maksimāla pašatdeve, kā arī disciplīna aizsardzībā,» P.Ozoliņš uzskaitīja priekšnoteikumus, kas bija ļāvuši pieveikt spāņus un serbus. Pret šķietami vājāko Vāciju šo argumentu pietrūka.
Par iemeslu treneris minēja gan nogurumu, gan iespējamo pārdegšanu. Taču patiesībā vairāk izskatās, ka vainīgs bija «Portugāles sindroms» - proti, latviešu basketbolistu nespēja koncentrēties visam turnīram, nevis tikai atsevišķām spēlēm. Kas nu jau tiek pārmantota no paaudzes paaudzē.