Tūlītējie Sadama Huseina režīma vietā ieviestās demokrātijas taustāmie ieguvumi bija kola, alus un mobilie telefoni. Pēc daudziem gadiem irākieši ir dusmīgi, ka tas, kā izskatās, tad arī viss. Un zināmā mērā viņiem ir taisnība: tas arī viss, kas notiek vairāk vai mazāk pats no sevis, - tirgotāji tirgojas, un cilvēkiem patīk sazināties, ja vien šīs dabiskās izpausmes kāds despotiski neapspiež. Viss pārējais rodas un pastāvīgi pilnveidojas pārliecības un apņēmības dēļ. Demokrātijas tīklojums, struktūra pati par sevi ir gan laba un lietošanai derīga, tikai tās praktiskais labums izriet nevis no pašas sistēmas, bet gan cilvēkiem, kas to veido, - no viņu pārliecības par demokrātiju un nereti arī spītīgas, principiālas pastāvēšanas šādā pārliecībā, un tas no totalitārisma un klanu kultūras apstākļos dzīvojušajiem irākiešiem acīmredzot ir par daudz prasīts.
Viņi pārdzīvo pēc būtības līdzīgu apjukumu un vilšanās sāpes, kādas Latvijā vairākumam sagādāja tā saukto atmodas ideālu krahs, tikai vietējo īpatnību dēļ Irākā tas ir vēl sūrāk. Galvenais jautājums kā mums, tā viņiem ir - kādi tieši bija tie ideāli, un cik pamatoti tie bija? Paškritiskāk pavērtējot, jāatzīst, ka vilšanās saistīta ar ilūzijām un pārpratumiem, nevis ideāliem. Ne demokrātija, ne «ļaunie Rietumi» nav vainīgi, ka Bagdādē elektrību piegādā piecas stundas dienā, bet Ludzā bezdarbs ir 28%. Un «stingrās rokas» ilūzijas iedzīvināšana neder ne tur, ne šeit. Demokrātijas un tiesiskuma āderē rodamie labumi tos dabūt gribētājam liek pasvīst, tomēr vajag tik rakt. Otra iespēja - noraks tevi.