Man sajūta ir kā pēc operācijas. Valstī ir izgriezts audzējs, kurš citādi mūs galīgi piebeigtu ar metastāzēm. Tagad ir sācies atveseļošanās periods, bet tajā mēdz būt arī komplikācijas. Tas vairs nav atkarīgs tikai no ķirurga, kas taisīja operāciju, bet arī no paša slimnieka, no tuviniekiem, kas stāv pie gultas, un medmāsām, kas viņu apkopj. Slimnieks ir valsts, mēs visi esam viņa tuvinieki. No mums ir ļoti atkarīgs, kā pēcoperācijas periods noritēs. Slimībai mēdz būt arī letāls iznākums. Teiktu, ka letāls iznākums būtu tad, ja mūsu tauta aizbrauktu uz Angliju, Īriju, bet ieplūdināti būtu afrikāņu bēgļi, lai valsts nepaliek tukša. Tad vairs nebūtu, kas rīko referendumu par to, kas būs nākamā valdība. Ir iztaisīta ļoti sarežģīta operācija, bet atveseļošanās periods tiešām ir mūsu rokās.
Minējāt slimību, kāda ir terapija un zāles?
Ziniet, pats galvenais, ka tauta ir sapurināta. Kamēr Zatlers runāja pa televizoru, cilvēki jau bija saskrējuši pie pils. Cilvēki ir izrauti no kaut kādas briesmīgas vienaldzības. Letarģiskā miega, kas radās no tā, ka cilvēki jutās pilnīgi bezspēcīgi, viņiem nebija vairs nekādu cerību. Visi runāja, ka vajag ceturto atmodu. Un nu tā ceturtā atmoda sākās ar to, ka Zatlers atlaida Saeimu. Tas cinisms, ar kādu politiskā vara pret mums izturējās, bija neizturams. Bija tāds kā apburtais loks. Tagad tas ir pārrauts. Tas vairs nebija paciešams, kā Šlesers taisnojas, ka viņam nav nekā slēpjama, bet neļauj veikt kratīšanu, un Lembergs ņirdz, ka, skat, kā muļķi knabieši nevar atvērt seifu.
Savulaik, Tautas frontes laikā, bija milzīgs inteliģences iespaids uz sabiedrisko domu. Tad tas tika zaudēts. Kas notiek, vai sabiedrība inteliģenci nedzird, vai tomēr radošā inteliģence nerunā?
Inteliģence šodien nerunā. Es varu runāt tikai Rakstnieku savienības vārdā, bet tā vairs nav tā Rakstnieku savienība, kas bija padomju laikos, kad bija spēcīga opozīcija pret valsts iekārtu. Šodien ir citāda inteliģence. Šoreiz to lomu, ko trešajā atmodā nospēlēja inteliģence, nospēlēja Zatlera runa. Tas impulss, kas toreiz bija Radošo savienību plēnumā, tagad bija īsajā Zatlera uzrunā. Galvenais, ka tauta ir sapurināta un tic, ka var vēl kaut ko mainīt. Šodien Zatlers ir tā lokomotīve, kas aizvieto radošo inteliģenci, kas bija lokomotīve 1988. gadā.
Kā tas iespējams, ka Latvijas valstī ir tūkstošiem sirdsskaidru cilvēku, bet viņiem spēj uzkundzēties trīs oligarhi?
Inteliģence pati pratās atiet maliņā, es par sevi runāju. Es aktīvi darbojos atmodā, tad bija jānāk citiem. Es neesmu juriste, es neesmu ekonomiste, bet tie citi, kas nāca, izrādās, nebija gudrāki par mani, bet nekaunīgāki gan. Inteliģence izlaida grožus no rokām pavisam. Tagad pie varas ir cilvēki, kuri uzskata, ka var lemt par visu, sākot no pensijām un beidzot ar starptautiskajām attiecībām. Nē, viņi nav trīs, viņi ir vairāki. Zatlers tikai trīs vārdā nosauca. Neuzskatu, ka viss ir tik vienkāršoti. Pat virs oligarhiem ir cilvēki, kas var paraustīt diegus. Ir cilvēki, kas ar viņiem saistīti, ir saites, kas iet gan uz Krievijas pusi, gan uz Skandināviju. Ir metastāzes, kas iet pa visām struktūrām. Daudziem ir savs skelets skapī, tāpēc var uzspiest un manipulēt. Nebūs tā, ka pūķim trīs galvas nocirtīs un viss būs kārtībā. Ataugs jaunas. Un mēs vēl nezinām, kur īsti ir jācērt. Šodienas lielā uzvara ir tā, ka mēs sākam runāt to, ko domājam. Nevis tā, kā pareizi Zatlers sacīja, vienu domājam, otru rakstām, trešo darām.
Vai jūs vai jūsu paziņas varētu pievienoties politiskajam spēkam, ko veidotu Valdis Zatlers vai kas veidotos ap Valdi Zatleru?
Es savā vecumā politikā vairs neiesaistītos, bet Valdim Zatleram padomu neliegtu. Mums ir divkopienu valsts. Es pārstāvu krievu kopienu Latvijā. Nekad neliegtu viņam savu redzējumu par to, lai mums tomēr veidotos vienas kopienas valsts.
Vai pēc ārkārtas vēlēšanām ir cerības, ka, sacīsim tā, latviski un krieviski ikdienā runājošās Latvijas pilsoņu kopienas varētu atrast tuvināšanās ceļus?
Ir jāmeklē tuvināšanās ceļi. Tie divi referendumi, kas bija pasludināti pirms Zatlera uzstāšanās, viens Dzintara, otrs Lindermana, jau parādīja, cik tālu mēs esam nonākuši. Mēs bijām nonākuši līdz sarkanajai svītrai. Ir pēdējais brīdis mēģināt nonākt pie vienkopienu valsts. Man ir sajūta, ka cilvēki sāk uz to virzīties. Man liekas, vismaz krievvalodīgie jau domā citādi. Tāpat domāju, ka arī latvieši ir sapratuši, ka ne jau visi krievi ir tikai okupanti un to vien domā, kā ievilkt Latviju atpakaļ Krievijā. Mums jāturas kopā, jo citādi te mūsu vietā nāks emigranti. Ceru, ka pie šīs sapratnes tagad nāks gan viena, gan otra puse. Ja tagad būs Saeimas vēlēšanas, ceru, ka krievi masveidīgi liks mīnusus Kravcovam. Es nerunāju par Kravcovu kā cilvēku, bet tas dara kaunu, ka viens cilvēks nezina un nesaprot, kas tur Saeimā vispār notiek. Būs atbildīgāki par savu sarakstu. Skatīsies, kas tiek no SC iekšā.
Sajūsmas vilnis par Zatleru tagad ir ļoti liels. Bet viņš ir pateicis, ka SC jābūt valdībā. Vai jūs nebaida, ka tas tiks pavērsts, lai apvainotu viņu?
Būs visādi. Zatleram būs grūtāk nekā tad, kad viņu apmētāja ar sapuvušām olām par tām ārstu aploksnēm. Toreiz viņš izturēja, arī tagad ceru, ka izturēs, ka viņš domā par valsti un atceras, ka kādreiz būs Dieva priekšā jāsēž un jāatbild par to, ka viņam bija iespēja.