Augstskolu beidz izcili
Šodien diploms par sociālā darba augstskolā Attīstība iegūto pirmā līmeņa profesionālo izglītību daugavpilietim Andrejam Kirinam jau kabatā. Tiekoties ar «jaunizcepto» sociālo rehabilitologu viņa dzīvoklī Daugavpilī, jautāju Andrejam, ko nozīmē studiju process neredzīgam cilvēkam.
«Nebija nemaz tik grūti,» nosmej Andrejs, kura acis šoreiz sedz melnas brilles: «Es neesmu vienīgais redzes invalīds, kas beidza šo augstskolu, tādu esam 12, no kuriem astoņi vājredzīgi, četri - pilnīgi neredzīgi.» Tā bijusi speciāla apmācības programma cilvēkiem ar redzes problēmām, kuri iesaistījušies sociālajā darbā. Mācības tika apmaksātas no ES fondu līdzekļiem, studentiem sagādāti speciālie mācību līdzekļi - diktofoni, «runājošie» datori, elektroniskie mācību materiāli, kā arī piešķirts pavadonis, kas studentiem palīdzēja mācību laikā Rīgā. Arī mājasdarbus sagatavot nebijis nekādu problēmu, referāti un kursa darbi datorā rakstīti ar tā saukto aklo metodi, vienīgi darbu noformēšanā lūgta tuvinieku palīdzība, jo pašam tas prasītu pārāk ilgu laiku, atzīst Andrejs. Jautāts, kā veicās aizstāvēšanā, Andrejs kautrīgi piebilst - normāli. Izrādās, tas nozīmē augstāko novērtējumu - 10 balles.
Sports - laba rehabilitācija
Pirms Andreja dzīve sagriezās kājām gaisā, jaunais vīrietis domāja par jurisprudences studijām Latvijas Universitātē un bija uzsācis nelielu biznesu. Taču nelaime pārvilka svītru šīm iecerēm, tomēr Andrejs domu par izglītošanos neatmeta. Sākumā Rīgas Stradiņa slimnīcā īpašās apmācībās vājredzīgajiem un neredzīgajiem apguva masiera profesiju. Kādu laiku Daugavpilī invalīdu sociālās rehabilitācijas dienas centrā šos pakalpojumus arī piedāvāja. Taču medicīnas servisu reorganizēja, un Andrejs palika bez darba. Tālmācībā Andrejs beidzis arī Oksfordas biznesa skolu, kur ieguvis zināšanas uzņēmējdarbībā un biznesa vadībā.
Interesējos, kā viņš plāno likt lietā iegūtās zināšanas. Daugavpilietis atklāj, ka sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru cer piesaistīt Eiropas finansējumu algotas sociālā rehabilitologa darba vietas izveidei neredzīgo sporta klubā Elpa, kuru kopš tā dibināšanas Andrejs arī vada.
«Viens no mūsu mērķiem ir tieši sociālā rehabilitācija cilvēkiem ar redzes traucējumiem, ko līdz šim esmu veicis sabiedriskā kārtā. Biedrībā šo sociālo rehabilitāciju īstenojam caur sportu, fizisko attīstību un kultūru. Uzskatu, ka tas ir labs veids, kā risināt dažādas problēmas. Mēs organizējam sacensības, nodrošinām treniņus, piedalāmies sacensībās un tādā veidā gribam parādīt cilvēkiem, ka, arī dzīvojot mūžīgā tumsā, var paveikt pietiekami daudz. Tomēr, darbojoties ar cilvēkiem, esmu sapratis, ka pietrūkst kaut kādu zināšanu, īpaši sociālajā sfērā, kas ir smaga joma. Jāzina, kā strādāt ar cilvēkiem, kā viņiem palīdzēt pārvarēt grūtības,» atklāj Andrejs, stāstot, kāpēc bija tik būtiski iegūt izglītību Attīstībā.
«Kad sapratu, ka pats esmu iegrimis mūžīgā tumsā, biju šokā. Domāju, ko tagad varu darīt, un sapratu, ka neko! Varu gulēt, varu ēst, bet nevaru viens pārvietoties, nevaru vairs neko,» atceras Andrejs, taču par notikušo kategoriski atsakās stāstīt: «Šī lappuse ir aizvērta, un uz tās ir pamatīgs krusts. Viss!» Taču atzīst, ka notikušais licis dzīvē daudz ko pārdomāt un saprast. Viņš bieži domājis par to - kā būtu, ja būtu, un atzīst: «Diez vai es būtu sasniedzis to, ko tagad, ja nebūtu šīs nelaimes. Dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi, neuzskatu, ka esmu daudz zaudējis, un man patīk tas, ko es daru.»
Dzīve nav beigusies
Tagad viņš saka - es varu visu, nevaru iedomāties, ko nespētu paveikt. Vienīgi tādā brīdī saproti - ja esi kaut ko zaudējis, jāpieliek lielākas pūles, lai kaut ko sasniegtu, bet nav nekā neiespējama, ja vien ir gribēšana, pārliecināts ir Andrejs. Viņš norāda arī uz to, ka cilvēkiem ar invaliditāti dažādu mērķu sasniegšanā būtiska nozīme, varbūt pat lielāka nekā veseliem, ir sabiedrības un līdzcilvēku atbalsts. Mājās Andreja lielākais atbalsts ir ģimene - sieva Larisa un dēls Arturs, sportā - treneris un citi, ar kuriem Andrejs kopā darbojas. «Mēs dzīvojam kā viena draudzīga ģimene, kurš var, tas palīdz citam,» saka Andrejs.
Pēc rehabilitācijas kursa Rīgā, kur Andrejs mācījās rakstīt un lasīt Braila rakstā, orientēties vidē, pārvietoties, par sevi rūpēties, gatavot ēdienu, apguva mājturību, centra vadītājs viņu pamudināja pievērsties arī sportam un pat aizveda uz kādām sacensībām. «Tieši tur es sapratu, ka patiesībā nav nekādu šķēršļu, lai es varētu turpināt dzīvot un strādāt, nodarboties ar sportu, mācīties. Šī centra vadītājs bija tas, kas mani pabīdīja, ieteica, ko darīt, ar ko nodarboties,» norāda Andrejs.
Sports bija tieši tas, kas Andrejam palīdzēja apjaust, ka pēc traģiskās redzes zaudēšanas pirms 17 gadiem dzīve nav beigusies. Tagad par sasniegumiem airēšanā, divriteņu tandēmbraukšanā un citos sporta veidos saņemtās medaļas un kausus pat grūti saskaitīt. Visvairāk Andreju vilina ūdeņi, tāpēc viņa lielākā aizraušanās ir airēšana - vasarā atklātos ūdeņos, ziemā uz trenažiera. Kā savu lielāko sasniegumu Andrejs min pirms diviem gadiem iegūto 3. vietu Eiropas čempionātā Vācijā. Daugavpilietis cer, ka ne sliktāki panākumi būs arī šāgada čempionātā Lielbritānijā, kurp Andrejs dosies jau šosvētdien. Tieši tāpēc patlabam lielākā dienas daļa paiet treniņos uz airēšanas trenažiera, svaru zālē un baseinā.