Šis ir stāsts par runci veiksminieku. Nekur citur neko tādu neizlasīsiet - kaķis, kurš labākajā gadījumā varēja kļūt par pusdienu maltīti kādai rudmatei lapsai sniega pilnajā ziemas mežā, nonāk Rīgā! Viņa veiksmes stāstu tagad varētu paust visiem masu medijiem. Likteņa luteklim tagad ir gan pastāvīgs darbs, gan eleganti apartamenti mūsdienīgi iekārtotajā salonā Vannu fabrika, gan lieliski cilvēki apkārt, gan pat pašam savs tviteris.
Kā partizāns - no meža
SIA PAA salona Vannu fabrika mājaslapā iegūstam ziņas par bēšas krāsas skaistuli. Viņa vārds - PAA salona Lauva, dzīvesvieta - Rīga, Ūnijas iela 12a, ziņas par viņu atrodamas web:http://www.paa.lv. Turpat daži biogrāfijas dati - 2007. gada rudenī Lauva stājies darbā salonā Vannu fabrika, ieņemamais amats - salona Lauva, pienākumi - darbinieku un dizaina procesu uzraudzība. Tas ar humoru teikts, bet zem šī joka ir aizkustinošas cilvēka un dzīvnieka attiecības.
Brīdī, kad ierodamies salonā, Lauva aizmidzis uz radiatoru siltajām restītēm. SIA PAA īpašnieks Pēteris Treicis atceras, ka pirms četriem gadiem runcis negaidot ieklīdis viņa lauku mājas pagalmā netālu no Miķeļbākas: «Apkārt pāris kilometru rādiusā nav nevienas mājas, tikai mežs. Šis ne no kurienes ierodas pagalmā un - mjau, mjau - prasa ēst. Sākām svešo barot. Viņš ēda visu, maizi ieskaitot, bet tāds tramīgs, tikai pēc mēneša ļāva sev roku pielikt.» Rudenī Pēteris ar ģimenes mīluli kaķeni Smillu brauca uz Rīgu, bet viņa sieva Gita (māksliniece Gita Treice - T. Š.) vēl palika gleznot lauku klusumā. Tad arī viņa sāka domāt par atgriešanos Rīgā. Kur likt runci? Pēteris nofotografēja «partizānu» un brauca uz Rīgu: «Salonā visi esam «kaķisti», un runcis patiešām bija skaists. Protams, visi nobalsoja par jauno kolektīva locekli.»
Iesaka piemērotāko vannu
Sākumā tomēr satraukums bija. Tika zvanīts pat dzīvnieku psiholoģei - kā meža kaķi socializēt pilsētā? Vai varēs viņu pieradināt pie tīrības? Taču Lauva jau pirmajā dienā atrada kastīti, ātri apguva telpas, iepazinās ar cilvēkiem un sāka pildīt darba pienākumus. Katru rītu viņš individuāli sasveicinās ar katru salona darbinieku, pavada klientus, kuri pērk vannu, un palīdz izvēlēties piemērotāko. Klienti nereti saka - vispār viņiem kaķi nepatīk, bet šis esot ārpus konkurences! Lauva piedalās sapulcēs un, kad jūt, ka iet uz kašķi, lec klēpī satrauktajam. Gadās, ka Lauva apsēžas uz dienas ienākumiem. Viena no Lauvas «mammām» Linda Cekule smej: «Skaitu, trūkst, paceļu Lauvu - jā, ir!» Otra «mamma» Vita Spinga stāsta, ka kolektīvā katram ir savi pienākumi pret runci: «Viens viņam griež nagus, cits tīra ausis, kāds atbildīgs par ēdienkarti, kāds rūpējas par tīrību kastē.» Gadījušies arī dažādi kuriozi. Reiz Lauva nokritis no trešā stāva, tad viņš bija jāved uz Čiekurkalna veterināro ambulanci pie daktera Arta Krūmiņa degunam šuvi uzlikt. Citā reizē Lauvam laimējies, pāri Ūnijas ielai skrienot, izsprukt starp braucošas mašīnas riteņiem. Vairs nevēloties neko tādu piedzīvot, salonā nolēmuši apkārt ēkai izveidot elektrisko sētu. Pēteris smej: «Trīs dienas ap salonu cēla asfaltu augšā, lai ieraktu tos vadiņus, bet izrādījās, ka uz kaķiem tā sētiņa neiedarbojas!»
Cik jums to kaķu īsti ir?
Pēteris stāsta, ka divas reizes salonu kāds gribēja aplaupīt, bet Lauva iedarbinājis signalizāciju. Apsargi klāt un brīnās - cik jums to kaķu ir: skatāmies no ielas, viens sēž pie loga, pieejam no sētas, otrs sēž! Salonā zināms arī, ka Lauvam ir brūtīte. iepazīstinājis nav, bet šad tad uz ķepām manītas melnbaltas spalviņas.
Tāds skaistulis nevienu neatstāj vienaldzīgu. Lauva piedalījies arī garāko ūsu konkursā. Diemžēl uzvarētāja godā nav ticis - no garākajām ūsām, kas bija 14 cm garas, pietrūcis divu centimetru!
Nupat jūtu, ka Lauva izklausās pēc ideāla kaķu vīra. Lūdzu nosaukt arī viņa mīnusus. Sarunu biedri ilgi domā. Linda saka - esot izvēlīgs, ne katru pasniegto gaļu ēd. Vita piebilst, ka runcim galda kultūra klibo. Kad ēd, tad gaļas kumosi un sausā barība visapkārt bļodai mētājas. Ja kāds cilvēks vai dzīvnieks nepatīk (tas gan reti gadās), tad runcis pavicina dūrītes tam pie deguna. Taču visi mīnusi pazūd, kad jāstāsta par Lauvas spēju vairot labvēlīgo gaisotni savā apkārtnē.
Pumpē egli
Tuvojas Jaunais gads, tikko pagāja Ziemassvētki, kā Lauva tos pavadīja? Linda norāda uz Vitu: «Viņa ir Lauvas brīvdienu mamma. Vitai vienīgajai no mums pašai nav savu dzīvnieku mājās.» Vita stāsta: «Lauva pa Ziemassvētkiem bija ļoti nodarbināts - pumpēja egli! Tas ir tā - liek ķepu uz egles zara un spiež to uz leju, bet ar vienu aci skatās, vai es redzu, kā viņš strādā. Vispār mājās Lauva ir ļoti mīlīgs un rotaļīgs, bet, protams, pēc svētkiem ar lielu prieku atgriežamies salonā.» Atliek piebilst, ka gan Vitai, gan Lindai ir alerģija pret kaķa spalvu. Ko nu? «Ak, iedzeram zāles, un uz priekšu,» tā meitenes.
Kaut nākamgad tādu veiksmes stāstu būtu vairāk!