Abiem tandēma Šlesers-Ušakovs riteņiem par nelaimi, viņu politiskais transporta līdzeklis ir nevis vienass rati, bet gan divvietīgs divritenis. Daudz stabilākie un satiksmei drošākie rati nesanāk, jo īsti nav kas tos velk, ja neskaita pliku «krievvalodīgumu», kopš otrs galvenais Saskaņas centra vilcējspēks - atrašanās opozīcijā kreisa taisnīguma pozā - ir zudis līdz ar nonākšanu Rīgas domes vadībā. Tad nu, lai tiktu uz priekšu un neapgāztos, Šleseram atliek vien turpināt mīt solījumu pedāļus, kaut gan tas īsti der vienīgi īsām distancēm pirms vēlēšanām. Turpinot šādi dragāt uz priekšu, arvien jaunu un neizpildāmāku solījumu nasta var darīt velosipēdu grūti vadāmu.
Solījums ņemt varu jau visā Latvijā ir loģisks priekšvēlēšanu kampaņas turpinājums, kad vara Rīgā jau iegūta un izrādās, ka to bija vieglāk celt, nekā ir nest. Solīt pacelt vēl vairāk arī ir vieglāk. Taču, pirmkārt, sasolīts jau ir pārāk daudz, lai cerētu paklusām nomest šo nastu ceļmalā. Otrkārt, piedraudējums pārņemt varu valstī, jācer, nenozīmē gatavošanos boļševiku stila apvērsumam, un ar to Šlesers droši vien domā citu valdību ar sevi tajā. Bet tādā gadījumā ir jāpiedāvā sabiedrībai labāka alternatīva pašreizējās valdības politikai un šādas alternatīvas politikas īstenotāju komanda - vienalga, vai varas ņemšana tiktu plānota nākamruden pēc Saeimas vēlēšanām (kas pirmsvēlēšanu solīšanas sprinta zvaigznei Šleseram būtu ērtāk) vai tomēr, kā pats pieļauj, vēl pirms tām. Un te nu Šlesakova velosipēds uzreiz draud apstāties.
Alternatīvas piedāvājums būs tukšs, ja to nespēs papriekš sekmīgi nodemonstrēt iegūtajā varas poligonā Rīgā. Savukārt valdības partiju citādas kombinācijas vai «ēnu kabineta» gatavošana nesanāks, ja citām partijām šķitīs pārāk riskanti ielaisties ar klaji promaskaviskiem avantūristiem, kuri nespēj solīto īstenot pat tikai Rīgas mērogā.
Trekno gadu skurbumā sakrautais pirmsvēlēšanu solījumu vezums Šleseram varbūt tiktu piedots, ja šādi gadi turpinātos. Taču ekonomiskās krīzes apstākļos daži no solījumiem solās būt viņam pašam nāvējoši. Pirmām kārtām - radīt piecdesmit tūkstošus jaunu darbvietu Rīgā, kur reģistrētais bezdarbs pašlaik ir jau 9,2 procenti - procentuāli ne tik liels kā Latgalē, kur tas dažviet sasniedz 20 procentus, taču bez darba esošo skaita ziņā milzīgs.
Šlesers nevar šā un citu solījumu nepildīšanu aizbildināt ar galveno neizpildīto solījumu - ka viņš kļūšot par Rīgas mēru -, jo tas nozīmētu vainot tandēma pārinieku pilsētas galvu Nilu Ušakovu. Atzīties, ka politiķi nerada darbvietas, ir par vēlu, bet izdarīt to, ko politiķi dara - veidot tādu vidi uzņēmējdarbībai, kurā rastos jaunas darbavietas, - Šleseram neļauj viņa specifiskie priekšstati par politiku kā privātu biznesu.
Cits priekšvēlēšanu solījums - viena miljarda latu investīcijas Rīgā - būtu loģisks papildinājums solījumam radīt jaunas darbvietas, ja vien arī šis skaitlis nebūtu pilnīgi fantastisks. Miljardu diezin vai piesaistītu, pat ja izpārdotu draugiem Krievijā arī to, ko viņi Rīgā vēl nav nopirkuši, turklāt tas diezin vai radītu jaunas darbvietas.
Darbvietas un investīcijas Šlesers redz būvniecībā un tūrismā plus kādos projektos Rīgas brīvostā. Krīzes apstākļos tā ir vēlmju domāšana. Bet veids, kā vicemērs sācis to īstenot, varbūt var nodrošināt daudz darba korupcijas apkarotājiem, taču ne jaunas darbvietas rīdziniekiem.
Biznesa vides attīstīšanai Šlesers sarīkojis ar politikai pietuvinātu uzņēmēju grupu divas apspriedes restorānā. Bet tūrisma jomā dome atvēlējusi miljonu latu nodokļu maksātāju naudas Rīgas popularizēšanai ārzemēs, ko droši vien notērēs daži no Šlesera savējiem. Būšot arī kāda investīciju un uzņēmējdarbības veicināšanas padome, taču tai acīmredzot būs tikai jāapzīmogo restorānos sarunātie projekti. Lai attīstītos, būs jābūt Šlesera draugam - kā pie viņa skolotāja pilsētas vadīšanā Maskavas mēra Lužkova. Tas nenodrošinās ne attīstību, ne jaunas darbvietas, it īpaši, kad naudas straumes izsīkušas.
Līdzās draudošajai sociālekonomiskajai neveiksmei «tandēmam» jārēķinās ar vairākumam citu politisko spēku atbaidošu Kremļa roklaižu reputāciju. Pēc dižās uzvaras Rīgā Maskavas valdnieki pieklusinājuši Latvijai naidīgo retoriku, kas pašlaik dimd Lietuvas, Polijas, Ukrainas virzienā, taču neba veselu gadu līdz Saeimas vēlēšanām turēs muti, un Rīgas jaunajiem saimniekiem būs vien jāpauž Kremlim tīkama, Latvijai nepieņemama nostāja ne vienā vien jautājumā. Gan pieminekļu kari, gan plānotie teju ikmēneša braucieni uz Maskavu rāda, ka paši rautin raujas izpatikt turienes varai un naudai. Bet ar ko tad kopā cer pārņemt valsts varu? Ar PCTVL?
Lai taisītu jaunu, jāgāž esošā valdība. To gribētu un var tikai Tautas partija, taču arī tā diezin vai priecātos jaunās kodolu veidot ar Šlesakovu. Šlesera paša iespējas ir ierobežotas - kūdīt rīdziniekus pret pašreizējās valdības politiku, nespējot Rīgā īstenot labāku, nozīmētu kūdīt tos pašam pret sevi. Bet valdības gāšanas ļaunākās sekas ir zināmas - ne valdības, ne nākamā gada budžeta, ne starptautisko aizdevumu nākamo maksājumu. Bankrots, haoss.
«Varas pārņemšanas» piesolījums ir tikai kārtējais pedāļa miniens. Izpaliekot darbvietām un pārējam sasolītajam, tādus vajadzēs arvien niknākus, taču efekts būs arvien vājāks. Velosipēdu līdz vēlēšanām aizdabūt un nākamajā Saeimā iestūrēt var nākties lielākoties vienam pašam Ušakovam, proti, viņam uzticamajam elektorātam, tā ka Šleseram ir ticamas izredzes braukt kā plātīgam pasažierim, kas tikai klaigā par varas pārņemšanu.