Esmu Tims Polentijs, un es kandidēju uz ASV prezidenta amatu. Ar šādu paziņojumu šonedēļ pie amerikāņiem vērsās bijušais Minesotas štata gubernators Tims Polentijs, kurš nolēmis iesaistīties cīņā par Baltā nama atslēgām. ASV prezidenta vēlēšanas notiks 2012. gada novembrī, tātad līdz balsošanas dienai vēl ir 17 mēnešu. Taču republikānis Polentijs nebūt nav pirmais kandidāts, kurš paziņojis par līdzdalību vēlēšanās. Tagadējais prezidents Baraks Obama jau aprīļa sākumā pavēstīja, ka nolēmis kandidēt uz otro termiņu. Obama var samērā mierīgi gatavoties vēlēšanām, savukārt republikāņu kandidātiem tagad sākas gadu ilgs priekšvēlēšanu maratons, kurā viņi cīnīsies par iespēju mēroties spēkiem ar Obamu. Šajā laikā viņiem nāksies apbraukāt visus ASV nostūrus, detalizēti izklāstīt savu nostāju neskaitāmos jautājumos un rēķināties ar to, ka prese noteikti izvilks gaismā pat vismazāko traipu viņu biogrāfijā.
Tik nopietna attieksme pret valsts galvas ievēlēšanu vērojama ne tikai Amerikā. Francijas sociālisti jau tagad lauza galvu, kā aizstāt nežēlastībā kritušo Dominiku Strosu-Kānu, kurš tika vērtēts kā nopietnākais Nikolā Sarkozī konkurents nākamā gada Francijas prezidenta vēlēšanās. Pat mūsu kaimiņvalstī Krievijā visiem ir skaidrs, ka 2012. gada prezidenta vēlēšanām Kremlis deleģēs kādu no valdošā pārīša: prezidentu Dmitriju Medvedevu vai premjeru Vladimiru Putinu (varbūt pat abus reizē).
Latvijā mums līdz pēdējam brīdim nav zināms, cik kandidātu piedalīsies Valsts prezidenta vēlēšanās un vai oficiāli izvirzītos kandidātus vēlāk nepārspēs kāds «kaķis maisā». Viens no kandidātiem parādās nedēļu pirms vēlēšanām bez jebkādas skaidri definētas programmas, bet tagadējā prezidenta atbalstītāji par viņa pārvēlēšanu grasās parūpēties ar krāsainu pildspalvu palīdzību.
Protams, atšķirībā no iepriekš minētajām valstīm Latvija nav prezidentāla republika, tāpēc prezidenta vēlēšanām nav tik būtiskas ietekmes uz valsts likteni. Tomēr šādas spēlītes ar valsts augstākās amatpersonas ievēlēšanu nav pieļaujamas. Lai novērstu jebkādas spekulācijas, partijām, iespējams, jau uz Saeimas vēlēšanām jānāk ar savu prezidenta amata kandidātu. Tas ļautu vēlētājiem izvērtēt piedāvājumu un palīdzētu izdarīt skaidru izvēli. Šādā gadījumā vairs nebūtu tik aktuālas runas par Satversmes grozīšanu, lai dotu tautai tiesības tieši ievēlēt Valsts prezidentu. Mūsu kaimiņi lietuvieši pēc Rolanda Paksa kaunpilnās atstādināšanas jau varēja pārliecināties, ka tautas vēlēts prezidents nav nekāda panaceja pret politiķu negodīgumu un vēlētāju vieglprātību.