Plkst. 8.30-10 - akūtā stunda
Ik rīta un vakara ceļš no Pļaviņām līdz Aizkrauklei un atpakaļ dakterei ir tik ierasts, ka liekas - aizvērtām acīm to varētu izbraukt. Diendienā nu jau 24 gadus. Bet pirmā darbavieta pēc Medicīnas institūta beigšanas viņai bija Rīgas bērnu klīniskā slimnīca, kur pirms tam studiju laikā jau strādāja par sanitāri. «Man bija tā laime strādāt jaundzimušo nodaļā. Ne tikai pēc izglītības, bet pēc sirds un būtības esmu pediatre,» uzsver A. Urbanoviča. Ar pārkvalifikāciju, kad valstī veselības aprūpes situācija 1998. gadā mainījās un vajadzēja iesaistīties ģimenes medicīnā, nekādu problēmu nebija, jo pirms tam viņa strādāja slimnīcā, kur diennakts dežūru laikā bija jārisina visvisādas problēmas.
Kā ģimenes ārstu institūcija sākās, tā visas avīzes bija pilnas ar saukļiem, ka ģimenes ārstam jābūt pieejamam 24 stundas diennaktī. «Reālajā dzīvē arī tā bija, bet pēc dažiem gadiem visi saprata, ka tā turpināt ilgi nevarēs,» atceras daktere Urbanoviča un ir priecīga par to, ka daudz problēmu tagad palīdz risināt arī mediķi, kas dežurē vakaros un brīvdienās pie ģimenes ārstu konsultatīvā tālruņa. Arī pilsētā ģimenes ārstam tomēr labāka situācija, jo blakus ir arī stacionārs.
Visgrūtākā nedēļas diena - pirmdiena. Tie, kam kāda problēma radusies brīvdienā, ir nocietušies līdz pirmdienas rītam un jau pirmie sēž rindā. Arī «dzīvajā» rindā gaidītājus tiek mēģināts sanumurēt, lai nav jāsēž pusotru stundu rindā, jo tad vēl pagūst sanervozēties un - asinsspiediens augšā!
Plkst. 10-13.30 - pēc pieraksta
A. Urbanovičai ir vairāk nekā divi tūkstoši reģistrēto pacientu. «Tas skaits mainās līdz ar ekonomisko situāciju. Daudzi maina darbavietu un līdz ar to arī valsti. Agrāk tie, kas tagad prom Īrijā, atvaļinājuma laikā biežāk nāca pie dakteres. Grib mammas, kuru bērni pie manis dzimuši un auguši, atrādīties, parunāties.»
«Man patīk strādāt par ģimenes ārsti, jo redzu paaudzes, saskatu likumsakarības. Bet vislabāk es darbojos ar bērniem. No maniem pacientiem trešā daļa ir bērni. Manas laimīgākās dienas ir otrdienas - mazulīšu dienas, kad ir zīdaiņu profilaktiskā pieņemšana,» saka daktere.
Bet ar tām 15 minūtēm, kas paredzētas pēc standarta katram pacientam, ir daudz par maz, īpaši, ja tā ir pirmā vizīte. Dažam vajag arī pusstundu, četrdesmit minūtes, un tad vēl viss nav izrunāts un izdarīts. Gadās, ka pacients ienāk kabinetā un saļimst, jāved prom uz procedūru kabinetu. Bet pārējie sēž rindā un nervozē….
Tālruņi - gan mobilais, gan stacionārais - kabinetā zvana vienā zvanīšanā. Un ne tikai, lai pieteiktos, konsultētos, bet pat grib precizēt personas kodu!
Nu jau trešo gadu visa svarīgākā informācija ir «iegrāmatota» datorā, taču A. Urbanovičai svarīgāk ir nevis meklēt informāciju par pacientu datorā, bet gan vērot viņu un runāt. «Man ir jāredz, cik viegli vai smagi pacients ienāk kabinetā, cik priecīgs, cik sadrūmis, cik saspringts viņš ir.» Tāpēc māsiņa Jeļena Rasima ir tā, kas vairāk darbojas ar datoru.
Pēcpusdienas akūtā stunda no plkst. 13.30 līdz 15 vairs nav tik nervozs laiks, tad pie dakteres atnāk kāds, kam tikai recepti vajag, kādu izziņu, norīkojumu pie speciālista. Ja māsiņa apskatās un gaitenis tukšs, tad ir īstais brīdis, lai sakārtotu dokumentus. Un to ļoti daudz.
Pēc tam - mājas vizītes. A. Urbanoviča uzreiz saka paldies komandai, jo medicīnas centrā ir ļoti labas reģistratores, kas prot izvērtēt situāciju un pēc nozīmības informē par to. Agrāk bija 20-23 vizītes dienā, tagad ārstu uz mājām retāk sauc. Ne jau tikai finansiālu problēmu dēļ, jo bērniem jau tās ir bezmaksas vizītes.
«Gadās, ka pacientam sirds sāp pavisam cita iemesla dēļ - zaudēts darbs, sarežģīti dzīves apstākļi, finanses, pārtika, apģērbs. Reģionālā slimnīca Jēkabpilī ir ļoti noslogota. Bērnu aizsūtīt var, bet māmiņai nav naudas, lai aizbrauktu ciemos,» A. Urbanoviča stāsta par to, ka ārstam jāuzņemas arī sociālā darbinieka rūpe.
Starp savējiem
Darbadiena nebeidzas precīzi 18. Aizkraukles medicīnas centrā vakarā vēl ilgi kabinetos deg gaisma. «Dienas beigās esi kā izspiests citrons. Un, ja nebūs labi kolēģi blakus, ar ko kopā iedzert tēju, kafiju vai apēst kādu saldumu, tad... nevarēsi tālāk pastrādāt.» Lai tiktu atvaļinājumā divas nedēļas pēc kārtas, ar kolēģēm Maigu Ivanovu un Olgu Tomaševsku tiek sarunāts, kurš atkal uzņemsies dubultslodzi.
Un kur tad tās divas nedēļas? Galvenais A. Urbanovičai ir ģimene. «Vīrs, par laimi, ir citā profesijā, un ar vīra kolēģiem ceļiniekiem esam braukuši skaistās ekskursijās, paceļojuši kopā.» Dēli jau pieauguši, nu laiks vairāk atliek sev. «No jebkura darba ir jāprot atslēgties!» tāds ir dakteres padoms visiem. Ar kolēģēm viņa izmanto Līgatnes rehabilitācijas centra piedāvātās sulu kūres. Pietiekot pat ar trim dienām - piektdien aizbrauc, bet svētdien jau mājās.
Kuras trīs lietas ir viņas zāļu skapītī? «Ārstam jau nekad nav zāļu, tikai tās, kas somā, uz vizītēm dodoties. Bet man svarīga ir laba saprašanās darbā un ģimenē, iejūtība un gluži vienkārši - jāmīl dzīve.»