Taču mani pārsteidz, ka teju katrai bonusā tiek arī palielinātas un piepaceltas krūtis - neatkarīgi no to dabiskā izmēra un tā, vai tās pārvērtību dalībniecei pirms tam ir vai nav sagādājušas raizes. Standarta komplekts, tā teikt. Iespējams, tādēļ brīnumaino pārvērtību gala iznākums tik bieži liekas kaut kur jau redzēts - sievietes, kas raidījuma sākumā saplūda ar «pelēko peļu» masu, raidījuma beigās saplūst ar skaistuļu masu - visām ir augsti vaigu kauli, stāvas krūtis un žilbinoši balti, līdzeni zobi.
Es neredzu neko sliktu tajā, ja ar ķirurģiskām metodēm tiek izlabotas fiziskas nepilnības. Ar noteikumu, ja tās tiešām ir nepilnības, kas dzen kompleksos vai pat rada veselības sarežģījumus, nevis iedomu auglis, kas radies, salīdzinoties ar reklāmu glamūrīgajām dāmām vai pakļaujoties absurdām dzīvesbiedra iegribām. Ja sievietei nācies dzīvot ar asimetriskām krūtīm, plastiskais ķirurgs viņai ir pelnīts draugs.
Tomēr skaistuma panākšana ar plastiskās ķirurģijas palīdzību pamazām kļūst par labo toni un atbilstību standartiem. Ja mazliet pārspīlējam, sanāk, ka katrs, kam nav pieskāries brīnumskalpelis un kurš dzīvo tāds, kāds no dabas mātes miesām nācis, ir nepilnīgs vai neglīts, jo nestandarta?
Protams, man patīk sievietes, kas pucējas, sevi kopj un līdz ar to lieliski izskatās pat par spīti savām mazajām krūtīm vai lielajam degunam, taču pati sev nereti velku vienu mīnusiņu pēc otra - ka neesmu piespiedusies un pielikusi vairāk pūļu un laika, lai izpildītu obligāto sakopšanās programmu. Jo arī ikdienā ir gaumīgi sievišķīgas koptības piemēri, ar ko salīdzināties. Bet, ja godīgi, man šī laika, spēku un arī līdzekļu nereti ir žēl. Ir taču tik daudz interesantu lietu, ko darīt tā vietā, lai tik ļoti pievērstos savai ārienei.