Šogad paredzams, ka sociālajā budžetā uzkrātais miljards būs izsmelts un bilance būs jau negatīva - pēc dažādiem aprēķiniem, ar 40 vai 80 miljonu iztrūkumu. Ir pilnīgi skaidrs, ka sistēmu, kad sociālajā budžetā izdevumi ir lielāki par ieņēmumiem, nevar ilgi uzturēt.
Un jāmaina šai sistēmā būtu nevis tas, ka tagad mēģina šo iztrūkumu kompensēt ar nodokļu celšanu, bet gan jāmazina paši izdevumi, lai tos samērotu ar reālajiem ienākumiem.
Premjers no jūsu politiskās apvienības gan pagaidām darbojas pretēji jūsu viedoklim. Vai tā ir viedokļu dažādība topošās partijas iekšienē, vai kas?
Šis ir mans viedoklis. Ar katru dienu aizvien vairāk ekonomistu arī izsakās līdzīgi. Ikviens, kas nopietni paskatās uz mūsu ieņēmumu un izdevumu datiem, nonāk pie šā paša secinājuma. Ka mēs zaudējam naudu, nav viedoklis - tas ir fakts.
Mans viedoklis ir, ka šo situāciju labāk ir mainīt šodien. Tas būs sāpīgi, bet nākamgad vai aiznākamgad tas būs vēl sāpīgāk. Partijas rindās ir augošs skaits to, kas šo labi saprot. Grūtības atrast vienošanos ir koalīcijas iekšienē.
Jūs sakāt arī par sabiedrības spiedienu uz ZZS. Kā jūs to iedomājaties?
Esmu politikā jau kādu laiku un labi varu iedomāties, ka partijai, kas ir atbildīga par noteiktu sfēru (šajā gadījumā - labklājības), gribas pret to attiekties kā labajam valdniekam pret savu mazo feodālo valstību. Bet, ja mēs šo diskusiju varētu atvērt, tiešām ieskatīties ciparos un saprast situāciju, tad, manuprāt, sabiedrībā ir tas kopējais veselais saprāts, kas politiķiem rādītu, kādi lēmumi ir jāpieņem.
Individuālā līmenī katrs esam spiesti pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Ja ieņēmumi samazinās, nākas mainīt arī tērēšanas ieradumus, un tas pats jādara arī valsts līmenī.
Kurai sociālajai grupai šis spiediens būtu jāveic? Pensionāriem pašiem vai jaunajām māmiņām?
Bez sevišķas diskusijas esam atlaiduši darbiniekus un samazinājuši algas strādājošajiem, un arī māmiņalgās, kur runa ir par demogrāfiju un nākotni, griezumi bijuši ļoti dziļi. Bet līdz šim nav plaši diskutēts par faktu, ka visiem ir skaidrs: kaut kur tai budžeta «laivai» ir caurums. Un šis, manuprāt, ir tas caurums, kur ieņēmumi pilnīgi nesamērojas ar izdevumiem. Ar tā ignorēšanu vien situācija tikai pasliktināsies.
Māmiņalgas samazināja gan, bet budžeta kategorijās fiskālais efekts tam bija samērā neliels. Pašām māmiņām gan zaudējums bija jūtams. Lielākā sociālā budžeta sadaļa ir pensijas, bet tur ir arī virkne citu. Ekspertu pretenzijas ir pret tiem izdevumiem sociālajā budžetā, kuriem pretī nav nodokļu ieņēmumu.
Jautājums ir, no kādiem avotiem ko finansēt. Un ja mēs, kas visi esam nākotnes pensionāri, tagad neizmantosim iespēju šo sistēmu nolikt uz stabilākām kājām, pirms vēl tajā uzkrājies liels deficīts, būs slikti. Tas ir jādara tagad. Šis ir pēdējais brīdis.
Bet tieši kuram veikt sabiedrības spiedienu?
Ja avīzes par to raksta un žurnālisti par to runā, apziņa tiek veidota, ka mums ir šāda situācija. Galvenais, ka tā nav viena vai otra iegriba vai vēlme kādam darīt ļaunu. Jautājums ir, kas mums kā sabiedrībai jādara kopumā, lai mūsu nākotne būtu cerīgāka?
Ja valdībā nevar vienoties par izdevumu samazināšanu, tad atliek tikai nodokļu celšana. Un man nav jums jāstāsta par visām iespējamajām negatīvajām sekām, kas saistās ar uzņēmējdarbības neattīstīšanu. Pacelt nodokļus ir tas pats, kas piezvanīt uzņēmējam un teikt: «Jāni, šogad nevienu darbā nepieņemiet.» Un tā ir nepareizā vēsts.
Vienotība ir pie valdības grožiem. Vai sabiedrībai vai medijiem ar savu spiedienu vajadzētu tagad kompensēt kaut kādu politikas iztrūkumu?
Visās valstīs sabiedrības aktīva līdzdalība palīdz vadīt un virzīt politisko partiju lēmumus. Ja salīdzina ar citām ES valstīm, mums ir uzkrītoši atdalīta valdība un sabiedrība: mēs - viņi. Ja šādi turpināsies, politiķi varēs pieņemt visai sabiedrībai negatīvus lēmumus, piemēram, nodokļu pacelšanu. Spiediens var izpausties dažādi. Tie var būt raksti, var sazināties un sūtīt vēstules politiķiem, paust savu viedokli. Mans kā politiķa mērķis ir, lai šī diskusija vismaz aizsāktos.
Vai jūsu aicinājums ir saistībā ar Vienotības it kā nosacīto līderību koalīcijā?
Neesam pieraduši pie tik šaurām koalīcijām. Ja ir tikai divas partijas, tad nepremjera partijai ir «zelta akcija», kur ar mazākuma balsīm var panākt daudz vairāk. Jo, ja viņi kaut kam nepiekrīt, tad vispār nav vairākuma. Koalīcijai ir grūti publiski apspriestajos jautājumos. Gan Dombrovskis, gan Vilks kā finanšu ministrs ir piedāvājuši visādus variantus, kā varētu samazināt izdevumus, un koalīcijas partneri tam nevienā variantā nepiekrīt. Vienīgais jautājums, par ko varētu vienoties, ir nodokļu celšana.
Ja skatāmies Eiropas kontekstā, mums ir konservatīvo un sociālistu valdība. Vienotības premjers un finanšu ministrs argumentē kā ES konservatīvie, ka ir jāsamazina izdevumi, bet ZZS argumentē kā sociālisti - ka jāturpina dzīvot uz parāda un, ja vajag, tad celt nodokļus. Jo gan jau tie «ļaunie turīgie» ļaudis samaksās. Aizmirstot, ka visi nodokļi valstī nāk vienīgi un tikai no uzņēmējdarbības.
Ja mums nebūs laba vide uzņēmējdarbībai, nebūs arī darba vietu. Un nākotnē nebūs arī, kas maksās nodokļus. Ir jādomā par abām pusēm: par tiem, kas saņem nodokļus, un nedrīkst aizmirst arī tos, kas tos dod, un tie ir uzņēmēji.
Intervēja Didzis Meļķis