Ja to vērtējam pēdējo apmēram divu gadu laikā un ar skatu uz politiķu solījumiem par 2011. gada budžetu, tad jāteic, ka sistēma ir neuzticama un neprognozējama. 2009. gadā valdība pensiju 2. līmeņa iemaksas samazināja no 8% uz 2%, aizbildinoties ar krīzi un nepieciešamību strādājošajiem solidarizēties ar jau pensionētajiem. Tas tika saukts par īslaicīgu pasākumu, solot iemaksas atjaunot 6% līmenī. Tagad atkal runā, ka uz laiku būs jānogriež arī atlikušie 2%. Bet kas tad notiks 2012. gadā? Tas liek domāt par nestabilitāti, politikas necaurspīdīgumu, un cilvēkiem var rasties neuzticība. Tāds jautājums ir arī darba devējam: par ko šis 24,09% maksājums, ja tas neaiziet paredzētajam sociālās apdrošināšanas mērķim? Un tas veicina ēnu ekonomiku.
Cik liela ir cerība, ka 2. līmeņa iemaksas tiks atjaunotas pēc solītajiem diviem gadiem?
Pagaidām tas pat nav solījums, bet sarunas. Un valdība ar to pati sev rok kapu, jo viena lieta ir ēnu ekonomika, ko ar nopietnu apņemšanos var apkarot, bet vēl bīstamāki ir divi citi faktori. Pirmais ir valsts apņemšanās nākotnē šo 2. līmenī neiemaksāto naudu mums tomēr kompensēt. Šeit jāatceras, kāpēc pensiju 2. līmenis tika radīts. Proti, ne jau banku lobēšanai, kā dažkārt izskan, bet iedzīvotāju vecuma struktūras dēļ. Pēc kara bija liela dzimstība, un šie cilvēki tagad pensionējas, bet gadsimta beigās un iepriekšējās desmitgades sākumā dzimstība bija ļoti zema, un šie salīdzinoši nedaudzie cilvēki tagad tikai pamazām sāk ienākt darba tirgū. Veidojas liela disproporcija starp strādājošajiem un pensionāriem. Pēc 3-5 gadiem valsts nespēs pildīt saistības, ko ir uzņēmusies ar 1. pensiju līmeni. Šo pastiprina masveida emigrācija.
Kas tiek piesegts ar salīdzinoši vieglo naudas paņemšanu no sociālās apdrošināšanas? Nespēja efektivizēt valsts pārvaldi! Pārsteidz arī nespēja izšķirties par konsolidējamo apjomu, kas variē «nieka» 100 miljonu robežās.
Vai pārvaldes daļā tiešām ir tik daudz iegūstamās naudas?
Simtprocentīgai konsolidācijai tur līdzekļu nav, tomēr Latvijas Banka lēš, ka varētu būt tuvu 100 miljoniem. Ja pārvalde netiks efektivizēta, valdības spēja pēc pāris gadiem atjaunot un pat pacelt iemaksas pensiju 2. līmenī ir apšaubāma. Normāli pensiju sistēma tiek plānota pēc dažādām ilgtermiņa prognozēm uz 30-40 gadiem, bet mums nav skaidrs, kas notiks pēc gada.
Varbūt tāpēc amatpersonas ar Dienu nevēlas runāt par šo jautājumu un nākas intervēt neatkarīgu ekspertu?
Tāda piesardzība ir divu valdības koridoros virmojošu sāpīgu jautājumu dēļ. Viens ir budžeta sastādīšana, kur mūs gaida nepatīkami pārsteigumi. Arī sociālās apdrošināšanas sakarā, par ko visi baidās runāt. Otrs ir valdības un tās deklarācijas sastādīšana. Kad valdība būs apstiprināta un budžets gandrīz gatavs, mēs nonāksim fakta priekšā. Galvenais jautājums: kur ir caurspīdīgums? Atcerieties dažas jaunās partijas ienākšanu ar pretenziju uz caurspīdīgumu, kuras trūkums bija agrāko valdību nepilnība! Mēs gribam spriest atklāti, uzklausīt argumentus un varbūt arī mainīt lēmumus. Tā nav. Esam atgriezušies tur, kur bijām.
Tāpēc interesanta ir Saskaņas centra iespējamā iekļaušana koalīcijā, ar ko bedrē būtu praktiski visi.
Pensiju jautājums varētu kļūt par to, kas sašūpos jauno valdību. Tas būs ķīlis gan ekonomiski, gan politiski. Atcerēsimies nesenos solījumus! Ja visi šie spēki kopā stādīs deklarāciju, tur būs daudz kas diametrāli pretējs dažu solītajam, un tad vai nu viņi plēsīsies savā starpā, vai arī daudziem vēlētājiem būs nepatīkami jautājumi. Ekonomiski ir skaidrs, ka kaut kāds nepopulārs lēmums būs jāpieņem. Politiski tas visdrīzāk būs sitiens pa valdības stabilitāti.
Un uzticības krīze kā Kalvīša laikā?
Jā. Pagaidiet divus mēnešus, un jūs redzēsit, kā pensijas kļūs par galveno diskusiju jautājumu.
Pensionēšanās vecuma celšana ir neizbēgama?
Tas ir neizbēgami trīs iemeslu dēļ. Viens ir politiskais. 2001. gadā, kad sāka darboties pašreizējā sistēma, 33,09% sociālā nodokļa likmē nebija paredzētas pensiju piemaksas un vecāku pabalsti. Politiskie lēmumi par šo izmaksu ielikšanu sociālajā budžetā sistēmu sabojāja. Uzkrājums, kas veidojās, kādu brīdi to spēja kompensēt, bet tas uzkrājums jau bija ieplānots, tikai citam mērķim. Tam pašlaik bija jābūt nevis vienu, bet pusotra miljarda lielam, un tad mēs spētu segt arī strādājošo un pensionāru disproporcijas dēļ radušos sociālo iemaksu samazinājumu.
Otrs iemesls ir demogrāfisks - atšķirība starp strādājošo un vecuma pensionāru skaitu. Trešais ir migrācija, kas lielā mērā radusies pārvaldes un sociālās drošības sistēmai zaudētās uzticības dēļ.
Ņemot vērā visas sistēmas nedrošību, neesmu pārliecināts arī par to, vai pensionēšanās vecuma celšanu izdosies īstenot pakāpeniski līdz 2021. gadam. Ļoti iespējams, ka spiestā kārtā tas būs jādara agrāk.
Kādi ir risinājumi?
Viens ir pelēkā ekonomika. Virkne izmanīgu organizāciju un indivīdu pamanās nemaksāt nodokļus. Mēs apzināmies viņu labklājības līmeni, kas ir ievērojami augstāks par to, kādu varētu sagaidīt no viņu sociālo iemaksu apjoma. Valdības grupa cīņai ar šo parādību nesen izstrādāja lielisku plānu. Kāpēc nekas nenotiek? Vai nu tā ir nevēlēšanās, vai zināšanu trūkums, kā to darīt, vai varbūt tehnisku rīku trūkums. Mēs esam tikai divi miljoni, un tas ir vienā datu bāzē ieliekams un apstrādājams skaits, lai noteiktu nesakritības un identificētu tos subjektus un virzienus, kur VID koncentrēt savu darbu. Varbūt nemaz nav tik pareizas runas, ka VID jāsamazina štati. Varbūt tieši vajadzētu ieguldīt viņu apmācībā un tehniskās varēšanas nostiprināšanā? Apstrādāt divu miljonu datu bāzi un optimizēt nodokļu ieņēmumus nevar būt nekas sevišķi grūts.
Otrs jautājums ir tautsaimniecība un nodarbinātība. Šai sakarā krīt uz nerviem runas par to, kā nu tiks radītas darba vietas. Bet kur ir detalizēts plāns? Un izrietošs jautājums: ar ko nodarbojas Ekonomikas ministrija? Viņu pienākums būtu atvest šurp investorus. Mēs esam ES, ir labs ģeogrāfiskais izvietojums - kas gan tam traucē? Acīmredzot tomēr zināšanu, kompetences un gribas trūkums. To uzskatāmi demonstrē pašreizējā ekonomikas ministra nespēja zviedru investora priekšā atbildēt angļu valodā divus teikumus uz elementāru jautājumu: kāpēc mums savus 100 miljonus ieguldīt Latvijā? Ministrs nespēja piedāvāt nevienu argumentu.
Kad sāku studēt ekonomiku, mani ļoti iespaidoja ekonomikas klasiķa Adama Smita teiktais, ka sabiedrības labklājības pamatā ir cilvēka darbs. Tātad nodarbinātība. Un Latvijā kritiskā stāvoklī ir infrastruktūra, sevišķi autoceļi. Tie mums ir dārgākie un sliktākie Eiropā, un to ir maz. Infrastruktūra ir viens no ekonomikas stūrakmeņiem un veicinātājiem. Ekonomika attīstās tur, kur ir ceļi, turklāt kvalitatīvi. Tā ir arī paliekoša investīcija, jo to neviens neaiznesīs. Tās ir darbavietas gan celtniecības laikā, gan pēc tam, kad uz šo ceļu bāzes attīstīsies attiecīgā apkaime. Lai tas būtu tiešām kvalitatīvi, jāpiesaista ārvalstu inženieri, kā to dara Polijā un pat Baltkrievijā. Strādnieki ir vietējie, tehnoloģijas - austriešu. Pēc infrastruktūras Latvijā kā tranzīta valstī ir pieprasījums, un būtu tikai normāli uz to reaģēt, piemēram, ar ieguldījumiem no pašlaik uzkrātā miljarda tai pašā 2. pensiju līmenī. Tas atpelnītos jau pēc kādiem pieciem vai sešiem gadiem.
Piedāvājat investēt 2. pensiju līmeņa līdzekļus?
Bēdīgākais pašlaik ir runas, ka 2. līmenis ir banku lobijs un ka bankas šo naudu notrallina. Daļēji varbūt tā ir, tomēr bez šīs skabargas bankās ir arī baļķis valdības acī un pretjautājums: lai valdība banku pārvaldniekiem dod finanšu instrumentus, kā to naudu labāk ieguldīt. Bet valdība dod iespēju tikai ieguldījumiem banku depozītos, kas nozīmē to pašu apriti bankā, vai arī emitē obligācijas, par kurām iegūtā nauda aiziet ne jau izaugsmei, bet valdības patēriņam, kā arī nelielu daļu uzņēmumu akcijās, kuru izvēle Latvijā ir pavisam maza. Diez vai tas ir ilgtermiņa investīciju mērķis. Tā vietā vajadzētu emitēt mērķa obligācijas, piemēram, autoceļu būvei, infrastruktūrai, kas rada darba vietas, un tā nauda aiziet apritē. Tāpēc valdībai un pašvaldībām būtu ļoti paškritiski jāpavērtē, vai tiešām ir radīti šādi nepieciešamie finanšu instrumenti ilgtermiņa ieguldījumiem.#
Intervēja Didzis Meļķis