Taču pat tad, ja politikas un valsts pārvaldes līmenī skats nesniedzas gana tālu, individuālā līmenī nevienam nav liegts censties paraudzīties aiz apvāršņa, bet ir pat ļoti ieteicams to darīt. Lai vēlāk nebūtu jānožēlo un jāpārmet valdībai, ka tā nav brīdinājusi vai par kaut ko parūpējusies.
Ja lielākā daļa ļaužu Latvijā, visticamāk, nav pamanījusi iekšpolitiskās diskusijas par pensiju sistēmu problēmām un nākotni lielā daļā ES valstu, tad Franciju ārdošos šīs nedēļas protestus pret pensionēšanās vecuma paaugstināšanu gan laikam būs ievērojuši. Diskusijas par esošās pensiju sistēmas ilgtspēju Eiropā lielā mērā ir ne tik daudz pasaules finanšu krīzes, cik demogrāfisku iemeslu un plašāku sociālekonomisku procesu ierosinātas.
Dzimstībai rūkot un dzīves ilgumam pieaugot, slogs uz sociālo budžetu tikai vairojas. Vienlaikus, pasaules ekonomiskās attīstības dzinējam pārceļoties no Eiropas uz Āziju, mūsu kontinentam paliek mazākas cerības uz strauju un noturīgu ekonomikas izaugsmi nākotnē. Tāpat maz ticams, ka pēc atkopšanās no krīzes regulatoru stingrākos grožos turētie finanšu tirgi pārskatāmā nākotnē spēs strādāt ar tik brīnumainu atdevi kā pirms krīzes.
Latvija šajā gadījumā nav nekāds izņēmums. Iedzīvotāju skaits rūk, un dzīves ilgums palielinās. Vidējai un jaunākajai paaudzei jābeidz sevi mānīt, ka ar mūsu pensijām viss būs kārtībā. Mēs nevaram akli dzīties pakaļ ilūzijām par bagātajiem rietumeiropiešu pensionāriem, kas apceļo pasauli. Viņiem paveicās vairāku iemeslu - tajā skaitā lielākas dzimstības, straujākas ekonomikas izaugsmes un lielāku pensiju fondu uzkrājumu - dēļ. Taču šobrīd apstākļi ir mainījušies visā mūsu reģionā, tādēļ paļauties uz pieklājīgu valsts garantētu pensiju nākotnē ir diezgan naivi.
Tas gan nenozīmē aicinājumu izvairīties no sociālā nodokļa maksāšanas, jo nodokļu maksāšana ir mums ar likumu uzlikts pienākums, kura pildīšana nevar būt atkarīga tikai no merkantila principa - cik es par to saņemšu pretī.
Tas drīzāk ir aicinājums rūpīgāk sekot līdzi pasaulē notiekošajiem procesiem un pašiem uzņemties lielāku atbildību par savām vecumdienām, veidojot privātus uzkrājumus. Un darīt to arī tad, ja pensijas vecums vīd šķietami garu 30 līdz 40 gadu attālumā.