Kā jau ziņots, 28. augustā Sakstagala pagastā Franča Trasūna muzejā Kolnasāta, masu skatos sirsnīgi piedaloties gan muzeja darbiniekiem, gan vietējiem iedzīvotājiem, uzņemta filmas pirmā epizode Kāzas Latgalē. Galvenās lomas atveidos deju kopas Dziga dalībniece Leila Rasima, Latgales mūziķis un komponists Ingars Gusāns, grupas Glinc&Es menedžeris Ainārs Svelpe. Operators - Māris Justs, skaņu režisors - Jānis Litavnieks, mūzikas autors - Gunārs Igaunis. «Šis ir absolūti nekomerciāls projekts. Nevienam nekas netiek maksāts, naudas nav, ir tikai daži sponsoru ziedojumi,» uzsver A. Rancāne. Kāzu galdu palīdzējis klāt Rēzeknes gaļas kombināts, Aglonas maizes muzejs u.c.
Atbalsta un uzmundrina
Dzejniece stāsta, ka Edgars, kurš ikdienā strādā par diplomētu juristu Latgales apgabaltiesā, vispirms sadarbībai aicinājis jauno dzejnieku un prozaiķi Oskaru Orlovu, zināms arī kā Raibīs suņs. Dzejniecei tāds salikums šķitis ļoti interesants: «Es atbalstīju un uzmundrināju.» Tad kādu dienu viņa draugos.lv saņēmusi bēdīgu vēsti no Edgara, ka Oskars laika trūkuma dēļ atteicies. Un tad viņa piekritusi. A. Rancānei šī nav pirmā sadarbība ar Edgaru Blinovu. Pavasarī 8. martā Rēzeknes kultūras namā pirmizrādīja E. Blinova un domubiedru veidotu videofilmu Gribu mīlestību. Īstu!, amatierrežisora paša vārdiem, «aizraujošu stāstu par vientuļu meiteni, kura no visas sirds tic brīnumiem». Dzejniecei jaunieši palūdza finālam uzrakstīt dzejoli.
Ideja Edgaram radusies pavasarī, aizbraucot uz laukiem - Silmalas pagastu pie mātes tantes Broņislavas Greles stādīt karupeļus. 86 gadus vecajai tantei mūžs raibs kā «laika dečs*». Viņa sākusi stāstīt par karu, kā palīdzēja partizāniem, kā jāveic viens vai otrs lauku darbs, režisors sapratis, kas tas viņu bezgala interesē: «Sāku aktīvi studēt vēsturi, lasīt grāmatas, meklēt cilvēkus, kas varētu pastāstīt par senajiem laikiem.» Starp citu, A. Rancāne piebilst, ka «Edgaram dzimtā ir krievu valoda, bet latgalisko viņš uztver ļoti precīzi».
Pamatā Zelta krustiņš
«Filma nav komēdija. To ir izdomājuši žurnālisti, no kuru uzbrukuma es Edgaru brīdināju kā no mēra. Viņš neklausījās, tāpēc radās visādas baumas un nepatiesības. Tā drīzāk būs vēsturiska melodrāma, kaut gan te varēs arī pasmieties līdz asarām, jo latgalietis ciena labu joku, viņš spēj pasmieties arī pats par sevi,» A. Rancāne kliedē pārpratumu par mazliet mulsinošo apgalvojumu medijos, ka topošā filma, kas ataino notikumus Latgalē no 1918. līdz 1940. gadam, būšot komēdija. Lūgta ieskicēt topošās filmas scenārija metus, Anna retoriski pārjautā - ko nozīmē filma par Latgales vēsturi?
«Nevar uzņemt filmu pēc vēstures grāmatas, kaut gan man tas liktos interesanti, neviens neskatītos. Man ļoti patīk Jāņa Klīdzēja stāsti, kādreiz ar rakstnieku par to sarakstījāmies. Es nenoturējos pret kārdinājumu un ņēmu par pamatu stāsta Zelta krustiņš intrigu. Tikai - ja stāsts par to, ka muzikants Benedikts uzdāvina savai mīļotajai meitenei viņas kāzās zelta krustiņu, beidzas, tad filmas sižeta līnija ar to tikai sākas,» skaidro A. Rancāne. Darbības laiks - apmēram XX gs. 20.-30. gadi. Filmas tiešais sižets vērpjas ap to, kas ar jauniešiem notiek tālāk, kā risinās viņu likteņi līdz pat 1940. gadam. «Pēc 1940.gada pagaidām neriskējām,» godīgi atzīstas scenārija autore.
Cilvēka bērnu neatdarinās
Šķiet, latgaliešu dvēsele latviešu kinematogrāfā līdz šim visskaistāk dzīvo Jāņa Streiča filmā Cilvēka bērns. «Protams, Streiča filma ir etalons, ideāls,» piekrīt Anna un norāda būtisku atšķirību: «Tā bija pilnmetrāžas mākslas filma ar profesionāliem aktieriem. Te spēlē neprofesionāļi, pat ne tautas teātru aktieri. Vienā ziņā tas ir labi. Bezgala priecājos par Leilu Rasimu, par Ingaru Gusānu jeb mūziķi Sovvaļnīku, par Aināru Svelpi, Lendžu amatierteātra dalībniecēm. Viņas spēlē pašas sevi, un tas ir labi. Bet nekādā ziņā negribētos, lai šis būtu Streiča filmas atdarinājums, negribētos iegrimt etnogrāfiskās klišejās, tāpēc nebūs ne folkloristisku Ziemassvētku, ne Lieldienu, drīzāk jau skarbā latgaliešu tā laika sadzīve, par kuru esmu daudz dzirdējusi no mammas stāstiem. Un, protams, mīlestība - nelaimīga, skaudra. Varbūt es nemaz neprotu rakstīt par laimīgu mīlestību?»
Dzejniece izlabo vēl kādu maldinoši izskanējušu faktu - filmēšana noteikti nebeigsies oktobrī. Tam gan iemesls ir nevis slinkums, bet priecīgi notikumi vairākās radošās grupas ģimenēs. «Tas varētu saildzināt procesu, bet - viss jau tā dzīvē notiek,» samiernieciski saka Latgolys laikadečs autore. #
*sega