Pašreizējā statistika par bērnu nākšanu pasaulē ir biedējoša - Latvijā ir viens no sliktākajiem bērnu dzimstības rādītājiem visā pasaulē. Ja jauni cilvēki iepriekšējos gados bērna radīšanu nereti atlika par labu karjerai, izglītībai, dzīves baudīšanai u. c., tad tagad par sliktu mazuļa laišanai pasaulē runā arī krīzes dēļ pieaugusī nedrošība par nākotni. Ja dzimstības veicināšana valstij nebūs prioritāra, tad tas agri vai vēlu var atspēlēties, jo ekonomikā nepieciešamās darba- rokas būs jāpiesaista no ārpuses.
Atbildīgā Labklājības ministrija (LM) izstrādātajās Ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs 2011.-2017.gadam, ko šonedēļ plānots piedāvāt sabiedriskajai apspriešanai, dzimstības veicināšanai valstī piedāvās dažus risinājumus, lai jaundzimušo skaitu vismaz tuvinātu no pasaules aizgājušo skaitam.
Jādzimst divreiz vairāk
Lai varētu nodrošināt pilnu paaudžu nomaiņu, uz vienu sievieti Latvijā būtu jādzimst vismaz 2,2, vēlams - trim bērniem. Ekonomikas izaugsmes gados Latvijā uz vienu sievieti dzima 1,3-1,4 bērni, bet, pieaugot nedrošībai krīzes laikā, šis rādītājs patlaban sarucis līdz 1,1 bērnam. Vēl nekad dzimstības līmenis Latvijā, pēc I. Meža sacītā, nav bijis tik zems, lai arī bērni latviešiem un citiem baltiešiem jau vēsturiski dzimuši samērā maz.
Tiesa, dzimstība patlaban rūk visā Eiropā, kas tiek skaidrots galvenokārt ar labklājības pieaugumu (turīgās ģimenes izvēlas ieguldīt resursus savas labsajūtas vairošanā, nevis bērnu audzināšanā), kā arī izmaiņām, kas skārušas sievietes lomu sabiedrībā. Sievietes arvien vairāk tiecas iegūt labu izglītību un veidot karjeru, atliekot bērnu dzemdēšanu uz vēlāku laiku. Ja pirmais mazulis nācis pasaulē 30 vai 35 gadu vecumā, tad daudz retāk seko arī otrais un trešais mazulis.
I. Mežs gan uzskata, ka latviešiem krasāk nekā citiem eiropiešiem svarīgākas ir personiskās ērtības - «īpaši bezbērnu ērtības». Par eliti nereti tiek uzskatīti bezbērnu pāri, bet pret ģimenēm ar bērniem Latvijas sabiedrība ir visai neiecietīga. «Tā ir tā latviešu divkosība - negribas iebraucējus, jo viņi ir melni un sveši, bet savējos arī negribas taisīt,» piebilst I. Mežs.
Rūpes līdz gadam
Patlaban valsts vairāk rūpējas par bērniem līdz gada vecumam. Taču, līdzko bērnam aprit gadiņš, valsts atbalsts ievērojami sarūk, bet izdevumu apmērs, atvasei augot, tikai pieaug. Pēc I. Meža teiktā, finansiālā puse latviešiem ir ļoti būtiska, tāpēc valstij dzimstības veicināšanā vairāk ir jādomā, kā balstīt ģimenes ar bērniem, lai to labklājība nepasliktinātos pietiekami ilgā laika posmā.
Piemēram, lai vecākiem nebūtu jāmaksā auklītei, kad māmiņa nolemj atgriezties darbā, mazuļiem laikus jānodrošina vieta bērnudārzā. Grāmatas skolā būtu jāno-drošina bez maksas u. c. «Mums ir bezmaksas izglītība, bet bez 50-100 latiem bērnu skolā ik gadu nemaz nevar palaist,» saka I. Mežs. Viņš gan norāda, ka ar pabalstu ievērojamu paaugstināšanu būtu jāuzmanās, lai nesanāktu tā, ka bērnus dzemdē tikai pabalstu dēļ. Drīzāk, viņaprāt, ievērojami būtu jāceļ nodokļu atvieglojumi.
Kā norāda LM, Latvijas interese ir veicināt dzimstību sociāli un ekonomiski aktīvās ģimenēs, kas spēj rūpēties par atvasēm. Tāpēc LM vēlas audzēt atbalstu strādājošajiem vecākiem, ievērojami paaugstinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus par apgādībā esošajiem (bērniem), jo īpaši par trešo un nākamajiem bērniņiem. Tikai tad, ja Latvijā pieaugs trešā un nākamo bērnu dzimstība, varēs panākt cerēto - uz vienu sievieti divi bērni, piebilst LM. Tā arī apsver līdzīgi kā Igaunijā ieviest valsts atbalstu ģimenēm ar neauglības problēmām. Pēc I. Meža teiktā, šo problēmu dēļ 10-15% pāru nevar tikt pie bērna, un trešdaļai vai pat pusei varētu palīdzēt.
P. Eglīte piebilst, ka materiālā puse nav stimuls, bet gan šķērslis, kas jānovāc. Dzimstību, viņasprāt, stimulētu propaganda, kurā uzvērtu mazuli kā jaukumu vecākiem, nevis pienākumu, lai tauta neiznīktu un lai ir, kas pelnītu pensijām.