n Pie kaimiņu piecstāvu hruščovkas piebraukusi ātrā palīdzība - kādam slikti. Jā, pa durvīm uz nestuvēm stiepj ārā izkāmējušu onkulīti ap gadiem sešdesmit. Sanitārs šoferis kā īstens saimnieks stingri uzpasē nesējas, divas padruknas dakterienes, un vēl komandē - nu, vecais, tūdaļ mēs tevi uz slimnīcu...
«Negribu es uz slimnīcu,» knapi dveš onkulītis.
«Ko nozīmē «gribu - negribu?» Mēs te jums seksu nepiedāvājam! Gruzī viņu prom, Vasja,» ledusauksti cērt daktere ar zaļu plastmasas medikamentu kasti rokā.
n Taksometrs piebrauc pie krustojuma, kur stāvu es un gaidu zaļo. Taksists bremzējot nejauši, tik drusciņ, drusciņ aizķer ar savu spoguli citas mašīnas spoguli. Atveras logs, tajā jauns skaists ebrejs - kā brīnums skaidrā dienas laikā: lapsardaks, peisaki, kipa un turklāt vēl tētis: aizmugurējā sēdeklī satupuši trīs tikpat glīti, vecākajam līdzīgi puiškāni... Mana sirds kūst laimē, ieraugot šādu idilli. Pēkšņi tēvs ar spēcīgu ivrita akcentu pa logu bļauj taksistam: «Jobanaja svoloč, kuda, bļaģ, prjoš!»
Puikas aizmugurē smejas un teatrāli ar roķelēm aizspiež ausis.
n Tirgū. Kluss, glīts un smaidīgs «kaukāziskas nacionalitātes» jauneklis ņemas gar svariem uz sava galdiņa. Bet uz galdiņa - Rīgai šais laikos netipisks piedāvājums, pasakaini skaisti augļi: kā brūnu zeltu apputējuši vīnogu ķekari, sulīgi granātāboli, ieblakus - svaigi dienvidu zaļumi, kinza, pipari... Pie viena milzīga granātābola pielipināta cenas zīme: 1 lats - 1 gab.
Jauneklis pats sev klusi zem deguna purpina krieviski: «Čort, ko šie tik dārgi, es pa tādiem mājās ar kājām bradāju, oj, oj, bednije ļuģi eķi latiši...»
n Origo. Divas pārdevējas kādā bērnu rotaļlietu veikalā izrāda mammai runājošu spēļmantu - ķīmiski zilu pūkainu zilonēnu ar nez kādēļ jēli zaļu snuķi un sintētiski rozā ausīm. Dīvainais nezvērs purina galvu kā epileptiķis, snuķis raustās turpu - šurpu, bet no ziloņa vēdera atskan žēli mehāniskas skaņas: mī-mī-mī, vū-vā-vū un bā-bū-bā. Toties pārdevējas ir stāvā sajūsmā: nu, vai šis nav DIEVĪGS? Nu, vai nav SUPERĪGS? Tikai divdesmit viens lats.
Pēkšņi zilonēns angļu valodā paskaļi norūc: «I want to eat!» (Gribu ēst.) Pie letes momentā iestājas mulss klusums. Turi muti - situāciju izlabo apķērīgākā no pārdevējām.
n Tramvajā. Brauc puisis ar meiteni - pa gabalu acīmredzams, ka abi jaunie ir radošas nodarbes pārstāvji. Mākslinieki droši vien. Puisis aizrautīgi klāsta kolēģei. Nē, drīzāk tomēr draudzenei, jo viņa raugās uz runātāju ar TO izteiksmi.
«Un būs man tāda instalācija ar dzīvām vistām un maziem sivēniem aplokā. Iedomājies, sivēniem uz sāniem ar sarkanu krāsu sarakstīti ministru uzvārdi. Bet vistas - nu, tie esam mēs, tauta.»
(Kā mani aizkustināja šis viņa lepnais «mēs, tauta»!)
«Un tad rukši tās vistas dzenā, dzenā, bet visu izstādes laiku cūkām nedod ēst. Un beigās viņi saplosa un apēd tās vistas. To rīšanas orģijas ierakstu ar kviekšanu un kladzināšanu varētu atskaņot katru rītu Latvijas Radio - himnas vietā, ne?» Un pats tik laimīgs par savu mākslas ideju, ka nemaz nepamana - viss tramvajs, cik nu braucēji maršrutā no Doles puses saprot latviešu valodu, spicē ausis. Un nesmaida nemaz.