Profesionāliem pētniekiem šāda veida lielummānija parasti nepiemīt. Autora izvēlētais temats ir tik plašs un apskatītais laika posms tik garš, ka pat pavirša iepazīšanās ar avotiem un sekundāro literatūru, kas pasargātu no riteņa izgudrošanas, būtu prasījusi autoram gadu desmitiem ilgas studijas. Diemžēl autors nav sevi apgrūtinājis pat ar norādēm uz tiem avotiem un literatūru, kuru viņš izmantojis.
Diletantisma kuriozi
Brīžiem diletantisms sasniedz tādu līmeni, ka autors visā nopietnībā reizina kilogramus ar kilometriem, ar garajiem un diezgan bezjēdzīgajiem ekskursiem nogurdinot lasītāju, piemēram, salīdzinot Jāņa Kristītāja atklāsmi ar dzejnieka, mūziķa un hinduista piedzīvoto atklāsmi (39.-41. lpp.). Nespēja šai sakarā atšķirt formu no satura liecina par autora, teiksim godīgi, analfabētismu klasiskajā filozofijā un teoloģijā.
Īpaši izteikti autora ideoloģiskā angažētība atklājas tajās vietās, kur viņš saduras ar faktiem, kas neatbilst viņa uzskatu sistēmai. Šādos gadījumos tūdaļ seko paziņojumi, ka tekstu sagrozījuši vēlākie redaktori, aizmirstot, ka tas tomēr ir objektīvi jāpierāda. Autors atstāj bez ievērības agrīnās baznīcas īpašo attieksmi pret evaņģēlijiem un apustuļu rakstiem, kas nav sveša arī Vecās Derības laika jūdiem attiecībā uz Vecās Derības kanonu. Jāņa Atklāsmes grāmata, kas, pēc autora domām, ir varbūt pats agrīnākais kristiešu dokuments, beidzas ar baismīgiem draudiem ikvienam, kurš uzdrošinātos tai ko atņemt vai pievienot (Atkl. gr. 22:18-19).
Diletantiski kurioza - uz to norādījusi arī grāmatas redaktore - ir autora vēlme aizstāt tradicionālo Bībeles un citu personvārdu izrunu latviešu valodā, cenšoties ieviest oriģinālas versijas (18.-19. lpp.). Autors ar vieglu roku pārvelk treknu svītru ne tikai gadsimtiem ilgai vēsturiskajai un teoloģiskajai pētniecībai, bet arī valodnieku veikumam. Mīlestība uz personvārdu oriģinālajām formām tomēr nav traucējusi autoram publicēt savu darbu ar pseidonīmu.
Virspusēji, pavirši, aizspriedumaini
Šeit nav iespējams plašāk analizēt autora ekscentriskos uzskatus, banalitātes un brīžiem bērnišķīgās kļūdas vēsturiskos un teoloģiskos jautājumos, kā arī Bībeles teksta interpretācijā. Uzskatāms paviršības piemērs ir Jāņa Atklāsmes grāmatas vārdu - «un es došu viņam rīta zvaigzni» - skaidrojums. Šeit autors atrod paralēles antīkajā kultūrā, tāpēc domā, ka rīta zvaigzne ir Venera - «sievišķības, auglības un seksa simbols. Varam tikai minēt, kas ticīgajiem piesolīts līdz ar rīta zvaigzni - Veneru...» (39. lpp.). Ja autors būtu papūlējies uzmanīgi izlasīt šo Bībeles grāmatu, viņam nevajadzētu meklēt šā teksta skaidrojumu Veneras kultā, jo turpat Atklāsmes grāmatā par spožo Rīta Zvaigzni sevi sauc pats Jēzus (Atkl. gr. 22:16). Tādējādi uzticīgajiem kristiešiem Jāņa Atklāsmes grāmata apsola nevis Veneras, bet Jēzus klātieni.
Diemžēl šādas kļūdas liecina ne tikai par diletantismu un paviršību, bet arī par aizspriedumainu un ideoloģisku pieeju apskatāmajam jautājumam. Līdzīgu aizspriedumu vadīts, autors uzskata, ka Jēzus nav nekāds kristiešu izdomāts Dievs un Pestītājs, bet parasts cilvēks, kurš gan bijis tik izveicīgs, ka spējis izkļūt pats no sava kapa (152.-156. lpp.). Viņš gan bijis arī citādā ziņā izcils un «ir un paliek viens no pasaules ētiskajiem un morālajiem līderiem.» (241. lpp.). Diemžēl autoram arī šajā sakarībā pierādījumi nav vajadzīgi. Tā kā visa pasaules gudrība un patiesība slēpjas viņa galvā, nevajag studēt vēsturi, censties izprast evaņģēliju tekstus, jo vēsturnieki, tāpat kā evaņģēlisti, esot neuzticami ļaudis, kas «projicē savus priekšstatus uz seno sabiedrību» (246. lpp.). Autoram paliek nepamanīts, ka viņa kristietības versija, kā arī ideja par Jēzus izdzīvošanu pie krusta, izkļūšanu no kapa un tālāku kopību ar mācekļiem nav nekas cits kā viņa aizspriedumainās muļķības projekcija. Vai gan iespējams saukt Jēzu par pasaules ētisko un morālo līderi, ja Viņš paslepšus noraudzījies, ka Pēteris un pārējie apustuļi sludina viņa augšāmcelšanos, kas patiesībā nebija notikusi?
Šī grāmata ir virspusējs un paviršs mēģinājums skaidrot kristīgo ticību un Jēzus dzīvi atsevišķu postmodernisma ideju gaismā.