Abām komandām spēle bija svarīga ne tikai no turnīra tabulas viedokļa, kur, sezonā aizvadot mazāk spēļu par konkurentiem, katrs favorītu klupiens iznāk divtik sāpīgs, bet panākumu vajadzēja arī tādēļ, lai atgūtu pārliecību pēc pēdējām ne visai veiksmīgajām cīņām. Kā jau bija paredzams, pārliecību vairoja tikai vienas komandas spēlētāji, taču ne jau tās, kura uzvarēja.
Rīdziniekiem pārsvars pieredzē un meistarībā ļāva galotnē lauzt sev nelabvēlīgo spēles gaitu. Vēl nepilnas piecas minūtes pirms cīņas beigām tas pats Viljamss, kurš pēcāk netrāpīja pēdējo metienu, ar trīspunktnieku ļāva ventspilniekiem kārtējo reizi nedaudz aizbēgt no konkurentiem, iegūstot sešu punktu pārsvaru. Redzot, cik gausi komandas krāj punktus, tas bija jau vērā ņemams izrāviens. Atlikušajā laikā mājinieki gan spēja gūt tikai vienu punktu, kamēr rīdzinieki - astoņus. Vērā ņemams šajā laikā bija VEF Rīga kapteiņa Kristapa Janičenoka pienesums. Lai gan vēl dažas minūtes iepriekš viņš burzmā piedzīvotā sadursmē piedzīvoja nokdaunu, pēc kura viņš pat pēc spēles norādīja uz galvas griešanos, tieši Kristaps realizēja četrus ļoti svarīgus soda metienus pašās beigās.
Šīs cīņas gaitu un iznākumu pāragri vērtēt pavasara cīņu kontekstā, taču tā vēlreiz pierādīja, ka Ventspils komandai ar steigu jāmeklē pienācīgs centra uzbrucējs, jo Ronalds Zaķis vienatnē var izvilkt kaut visu spēli, taču viņš to nevarēs izdarīt regulāri un ilgstoši. Rīdziniekiem joprojām problēmas sagādā saspringtais spēļu grafiks un, kā šķita, arī dažu spēlētāju atdeve, ņemot vērā spēles pretinieku un spēles ritējumu.