Latvijas izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs pirms spēles sastapās ar sen nepieredzētām galvassāpēm sastāva izvēles dēļ. Vācijas bundeslīgas devītais labākais snaiperis Artjoms Rudņevs tika atstāts rezervē, starta sastāvā sūtot Edgaru Gauraču un Māri Verpakovski. Bija acīmredzams, ka šim pārim kopā ar malējiem pussargiem bija arī savas iestrādnes, taču Aleksandra Fertova sarkanā kartīte jau mača 10. minūtē padarīja visu nedēļas smago darbu un rūpīgi plānoto sastāva izvēli par gandrīz bezjēdzīgu.
Jau tā bosniešu pārākums meistarībā bija acīmredzams, bet, Latvijai paliekot mazākumā, izredzes uz mājinieku pretspēli kļuva vēl niecīgākas. Bijušais uzbrucējs Vladimirs Kamešs, kurš pēdējā gada laikā pārkvalificēts par pussargu, varbūt labi iederētos Starkova spēles plānā ar aktivitāti flangos un asiem pretuzbrukumiem, bet situācijā, kad pārsvarā jāaizsargājas, viņš neiederējās - netraucēja pretiniekiem un reizēm pat traucēja partneriem. Otrajā puslaikā viņu nomainījušais Vladislavs Gabovs šādā spēlē bija daudz labāks un drošāks - viņš ne reizi neļāva sevi apspēlēt, turklāt bieži pārtvēra bumbas. Taču pirmajā puslaikā Latvija vēl turējās godam. Palikuši mazākumā, mājinieki prasmīgi mazināja spēles tempu, un desmit minūtēs vienādos sastāvos bosnieši izskatījās pat draudīgāki nekā nākamajās 35 vairākumā. Puslaika izskaņā Latvijas izlase pat pamazām sāka veidot pretuzbrukumus, cerot kādā no nopelnītajām standartsituācijām gūt vārtus. Lai cik pašpārliecināts pēc mača neizliktos viesu treneris Safets Sušičs, pirmā puslaika izskaņā viņam nācās panervozēt, ko apliecināja arī vairākkārtēja galvas saķeršana. Pēc pirmā puslaika 0:0, un šāds rezultāts, šķiet, bija iespējami labākais, uz ko Latvija varēja cerēt. Otrā puslaika sākumā viesi izvirzījās vadībā, tad drīz guva arī otros un trešos vārtus, un viss bija skaidrs. Latvijas izlase paklupa zem riteņiem, un Bosnijas uzbrukums ir, iespējams, pašreiz spēcīgākais Eiropā.
Varbūt tā izskatījās tikai no malas un nav tiesa, bet pārsteidza, ka pirmie galvas nokāra pieredzes bagātākie vīri. Pēc pirmajiem zaudētajiem vārtiem satriekto Andri Vaņinu un kapteini Kasparu Gorkšu uzmundrināt skrēja… Artis Lazdiņš. Viņš smagi «iegāja» spēlē, dodoties laukumā pēc Fertova noraidījuma, bet pakāpeniski kļuva par Latvijas izlases galveno motoru, labi pieturot bumbu un enerģiski palīdzot abos laukuma galos.