Nozares ministra Roberta Ķīļa teiktajā iezīmējas vēlme tuvināt skolas otrajam piemēram. Lai līdz tam tiktu, svarīgi vairot skolu brīvību, lai pedagogi varētu radoši strādāt. Tiktāl speciālistiem ir vienots viedoklis, taču tur arī vienprātība beidzas. Šķetinot skolu autonomijas jautājumu, izskan arī bažas, ka, izmantojot tieši to skolu autonomijas modeli, kura virzienā raugās R. Ķīlis, Latvijas izglītībā drīzāk veidosies makdonaldi.
Nesaprot, kas traucē
Ja skolā strādā profesionāļi, tieši viņiem, nevis kādam «kaut kur augšā», vislabāk jāzina katra skolēna vajadzības un jāspēj izvēlēties piemērotāko risinājumu, norāda programmas Iespējamā misija attīstības vadītāja Zane Oliņa. Skolas no vienas puses ierobežojot dažādas regulas, piemēram, par skolotāju darba stundu uzskaiti, naudas izlietojumu, taču daudzas arī neesot gatavas meklēt citus ceļus, aizbildinoties ar ierobežojumiem, no kuriem liela daļa sen neeksistē.
Skolām ir samērā liela brīvība mācību satura ziņā. Ir stereotips, ka tām neko neļauj, «vispirms jāapzinās, ko mēs jau varam», atzīst Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas valdes priekšsēde Dzintra Kohva. Piemēram, skolotāji drīkst veidot savas mācību programmas, taču šo iespēju izmantojot reti. Pārbaudot latviešu valodas un Latvijas vēstures apguvi skolās, Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) secināja, ka tikai 9% skolu lieto autorprogrammas. R. Ķīlim pagaidām nav skaidrs, «kas viņiem traucē ņemt un izmantot citas programmas». Viens no iemesliem varētu būt nepietiekamais finansējums, kas liek skolotājiem uzņemties vairāk darba. «Skolotājs nevar būt radošs, ja viņam jāstrādā 30 kontaktstundas nedēļā,» atzīst Zaķumuižas pamatskolas direktors Igors Grigorjevs. Viņš nenoliedz, ka eksistē arī skolotāju pašcenzūra rūgtās vēsturiskās pieredzes dēļ - par netradicionālākiem risinājumiem «dabūts pa pirkstiem» no kontrolējošām institūcijām.
Vajagot ombudu
Arī mācību procesu jāļauj organizēt elastīgāk, piemēram, dodot iespēju skolotājiem brīvāk koriģēt mācību priekšmetu tematiskos plānus, norāda Baiba Bašķere, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības speciāliste. Likumā ir arī citi mācību procesa organizēšanas ierobežojumi, kaut vai norma, ka mācību stundas ilgums ir 40-45 minūtes. Arī to Izglītības un zinātnes ministrija varētu mainīt.
B. Bašķere norāda, ka skolu akreditācija neveicinot radošumu, drīzāk bailes, viņa kritiski vērtē arī iepriekš neplānotās IKVD pārbaudes bez skaidra iemesla, kāpēc tās vajadzīgas. Daļā skolu, lai izskatītos labāk akreditācijas ekspertu acīs, direktori liekot pedagogiem ražot arī nevajadzīgu papīru kalnus. Daudz prasību skolām nāk arī no pašvaldību izglītības pārvaldēm, saka IKVD vadītājs Aivars Stankevičs. Viņš skaidro, ka ar skolotājiem dienests komunicējot minimāli, vairāk jāsaskaras ar direktoriem. Šāds kvalitāti kontrolējošs dienests R. Ķīļa plānos neiezīmējas. Skolu autonomija nenozīmējot to palaišanu zaļā pļavā, būtu nepieciešams regulārs kvalitātes monitorings, taču, pēc ministra domām, par to būtu jāatbild profesionālajām organizācijām. Arī akreditācija varētu notikt tikai pirms skolas atvēršanas, kad profesionālās organizācijas pārbaudītu tās mācību programmas. Pēc R. Ķīļa domām, nepieciešams izglītības ombuds - tiesībsargs, pie kura vērsties, ja skola un organizācijas kādā jautājumā nevar vienoties.
R. Ķīlis pieļauj, ka jāatsakās arī no ierobežojuma pasniegt priekšmetu, ja skolotājam nav attiecīgas kvalifikācijas, ļaujot, piemēram, matemātikas skolotājam mācīt arī fiziku. Diena, pētot Zviedrijas izglītības sistēmu, gan pārliecinājās, ka ziemeļvalstī uzņemts pretējs kurss. Tur iepriekš skolas strādāja ļoti brīvi, taču nu valsts savelk grožus, un skolotāji drīkstēs mācīt tikai tos priekšmetus, kuros ieguvuši izglītību. R. Ķīlis uzskata, ka jāveido elastīga kvalifikācijas sistēma - skolotājam, lai mācītu papildu priekšmetu, jāiziet kursi, nevis atkal jāmācās augstskolā.
Veicināšot makdonaldus
Skolas autonomijai ir divi virzieni - finansiālā un pedagoģiskā, skaidro izglītības eksperts Guntars Catlaks. Tieši pedagoģisko autonomiju izglītības eksperti vērtē kā priekšnoteikumu izglītības kvalitātei, jo tā ir saistīta ar skolotāju spēju būt inovatīviem. R. Ķīļa rosinātais vaučeru modelis skolu finansēšanā nozīmē, ka skolām būtu arī finansiālā patstāvība. Proti, izglītības finansējuma plūsmas tiktu konsolidētas, skolas finansētu no vienas «kabatas», finansējums būtu atkarīgs no skolēnu skaita un «sekotu» skolēniem līdz pat skolai, savukārt skolu vadība varētu brīvi lemt, kā to izmantot. G. Catlaks gan norāda, ka R. Ķīļa rosinātais skolu autonomijas modelis un finansējuma sasaiste ar skolēnu skaitu ir vissliktākā kombinācijai pedagoģiskai inovācijai. Lai piesaistītu skolēnus, skolas koncentrēsies uz to, kas tiek testēts, un līdz ar to sniegs «makdonaldizētu izglītības versiju». Uz jautājumu, vai būtu jāsaglabā pašreizējā eksaminācijas sistēma, R. Ķīlis vēl nevar atbildēt, taču nenoliedz - nedrīkstētu būt tā, ka skolas darbība ir vērsta tikai uz rezultātiem centralizētajos eksāmenos.
Pārdomu vielu dod Somijas izglītības eksperta Pasi Sālberga Dienai teiktais, ka viņa valstī skolas autonomiju «nopelnīja», pierādot, ka kvalitatīvi strādā, tām ir labi sagatavoti skolotāji un augsts uzticēšanās līmenis sabiedrībā. «Ja jums nav šo elementu, autonomijas došana skolām nav ļoti gudra lieta,» viņš sacīja. Tas rada jautājumu, vai ar skolu autonomiju ir jāsāk izglītības pārmaiņas Latvijā, vai arī vispirms jārada citi priekšnoteikumi. R. Ķīlis norāda, ka autonomija došot iespēju skolām kļūt dinamiskākām, tāpēc, viņaprāt, nav vērts to ilgi atlikt.
Kā sagatavot direktorus un skolotājus autonomijai? «Uzdevāt jautājumu par rubli. Nezinu,» atbild R. Ķīlis. Viņaprāt, jāsāk ar direktoriem, jo patstāvīgākā skolā svarīgāka kļūs direktora prasme saimniekot. R. Ķīlis un izglītības politikas pētniece Marija Golubeva akcentē, ka jāmaina skolas pārvaldes modelis - nevis direktors visu nolemj, bet gan kolektīva atbildība ir skolas padomei.