Nesen lasīju par kādu pētījumu, kurā noskaidrots, ka ekonomiskās krīzes laikā Latvijas iedzīvotāji drīzāk ir gatavi atteikties no tēriņiem par preses izdevumiem un grāmatām nekā no cigarešu iegādes. Droši vien, ka arī pārtika, apģērbs, komunālie maksājumi un citas materiālas vajadzības pilnīgā saskaņā ar klasisko Maslova vērtību piramīdu cilvēkiem ir nozīmīgākas prioritātes, salīdzinot ar intelektuālo vajadzību apmierināšanu. Latvijā, kur ekonomiskās grūtības ir dramatiski samazinājušas iedzīvotāju ienākumus un pirktspēju, grūtus laikus pārdzīvo visas kultūras nozares, teātrus un teātra mākslu ieskaitot.
Diemžēl tas, ka latviešiem teātris tradicionāli ir tuvs un mīļš, pats par sevi vēl negarantē izeju no strupceļa: Latvijā teātri galvenokārt apmeklē tas sabiedrības slānis, kurš visvairāk izjūt krīzes sekas un kam ir manāmi samazināts atalgojums, - skolotāji, mediķi, kultūras darbinieki, valsts iestādēs strādājošie.
Salīdzinot ar 2008.-2009. gada teātra sezonu, vidējais Nacionālā teātra skatuves laukumu piepildījums ir krities par 2% (no 81 līdz 79%). Ņemot vērā potenciālo skatītāju pirktspējas kritumu, šāds samazinājums jāvērtē kā «tikai» un liecina par patiesu skatītāju mīlestību un alkām pēc kvalitatīvas «vietējā ražojuma» mākslas.
Parēķiniet paši - teātra apmeklējums nav nekāda lētā izprieca. Piemēram, Nacionālajā teātrī vidējā biļetes cena ir 7,25 lati (biļešu cenu amplitūda ir no 1 līdz 12 latiem). Ja ģimenei, kas dzīvo 100 kilometru attālumā no Rīgas, jāapmeklē izrāde galvaspilsētā, tai ne tikai jārēķinās ar maksu par biļetēm, bet arī jāatlicina nauda benzīnam, autostāvvietai, un šādās reizēs droši vien neiztikt arī bez kafijas un tradicionālās kūkas. Rezultātā divu cilvēku ģimenei jāšķiras no kādiem 30-35 latiem.
Protams, ka cilvēki ļoti rēķina un domā, kurā izklaides un kultūras jomā ieguldīt savu naudu, kā arī aktīvi izmanto dažādas akcijas un atlaides, kuras piemērojam dažādām auditorijām - studentiem, pensionāriem utt. Tāpēc pašreizējos apstākļos teātrim ir jārisina divi jautājumi - kā izdzīvot pašam un kā vienlaikus cilvēkiem, kas nav turīgi, saglabāt iespēju apmeklēt teātri. Ir saprotams, ka realitātē nepastāv iespēja vēl būtiski celt biļešu cenas, jo tad skatītāju vienkārši nebūs. Tāpēc vietā būtu valsts dotācijas palielināšana, bet realitāte ir tāda, ka budžeta atbalsts - tieši pretēji - samazinās. Kā aizlāpīt arī šo robu teātra budžetā? Atliek cerēt tikai uz sponsoru atbalstu, un jāatzīst, ka šajā virzienā, neraugoties uz privātā sektora problēmām, pastāv neizmantotas iespējas.
Bet kopējais sabiedrības viedoklis nav sponsoriem labvēlīgs. Tas, ko teātris spēj viņiem dot pretī, nav nekas tik būtisks, lai tiešā veidā veicinātu atbalstītāja biznesu. Tāpēc gan Nacionālā teātra ģenerālsponsors SIA Alfor, gan teātra atbalstītāji to dara galvenokārt tāpēc, ka mīl teātri, bet ieguvēji ir arī skatītāji. Viens piemērs: pateicoties citam mūsu atbalstītājam - Ģimenes aptiekām, teātris ne tikai saņēma finansiālu palīdzību, bet arī 120 Latvijas audžuģimeņu pārstāvji varēja apmeklēt mūsu izrādes.
Iespējams, ka mecenātu atbalsts būtu vēl jūtamāks nekā tie pašreizējie četri procenti no kopējā teātra budžeta, ja mainītos attieksme: ja atbalstītāju nosaukumus cītīgi «neravētu» ārā no ziņām, kas atbalstītājiem gluži saprotami rada aizvainojumu - ja jau mēs darām ko tādu, ko pat kauns pieminēt, tad vai nu mums to vajag.
Mecenātisma attīstībai Latvijā galvenais šķērslis, kā biznesa portālam Nozare.lv atzīst Tūrisma attīstības valsts aģentūras Konsultatīvās padomes loceklis Aldis Kušķis, ir lielākās iedzīvotāju daļas viedoklis, ka bagāts cilvēks ir zaglis. Ja atbalstītāju uzskata par aizdomīgu subjektu, kas cenšas tikai iegūt sev reklāmu, nevis par uzņēmumu, kas pelnījis publisku iniciatīvas popularizēšanu, tad grūti panākt ko vairāk, nerunājot par augstas klases teātru izveidošanu, kuri spētu iztikt bez valsts atbalsta tikai ar pašu ienākumiem un mecenātu atbalstu.
Man šķiet, ka attieksmes maiņa būtu pirmais solis, lai kompensētu tos zaudējumus, ko teātra nozarei rada valsts atbalsta un pašu teātru ieņēmumu samazinājums, kas ļautu nodrošināt teātra mākslas tradīciju saglabāšanu, piesaistīt labus aktierus un režisorus, repertuāra politikā nepārkāpt robežu un nekļūt tikai par izklaidētājiem. Ieguvēji būsim mēs visi.