Kristaps Bergfelds
Esmu klasisks mazpilsētas (Tukuma) produkts - katrs otrais pretimnācējs dzimtajā pilsētā ir ja ne pazīstams, tad vismaz redzēts. Sākot studijas, jutos tieši tik traki, cik gaidīju, - dzīvošana ar trim svešiem cilvēkiem istabā, kura remontu piedzīvojusi vēl Brežņeva uzraudzībā, privātums pilnīgi iznīcināts, jo ne brīdi neesmu viens. Pašam jāplāno nedēļas budžets, jāgādā ēdiens.
Attiecībā uz izklaidēm piemetās Sprīdīša sindroms. Pēc piecām darbdienām ar dārdošajām ielām, Jehovas lieciniekiem, kontrabandas cigaretēm ir neizsakāma bauda atgriezties mazpilsētā, kura šķiet patīkama kā paša kabata. Mājas miers un mammas karbonādes kļūst par jauno izklaidi. No lauķa kļuvu par diezgan pārliecinātu lauķi. Iespējams, tā pat bija daudz nozīmīgāka mācība nekā pirmo semestru lekcijas.
Einārs Kotāns
LU Medicīnas koledža, 3. kurss
Latgaļu puikas esam vairāki. Būsim ārsta palīgi. Esmu no Rušonas. Sarežģījumu nav bijis, jo man viss ātri pielec. Dzīvoju dienesta viesnīcā. Kojas ir superīgas, netrūkst pat apsildāmās grīdas dušās, bet noteikumi ir stingri, tādēļ nekādas trakošanas pa naktīm nenotiek. Kad izvēlējos braukt prom no Latgales, gribēju būt brīvs no vecākiem. Tagad arvien biežāk secinu, ka pietrūkst māju. Rīgā patīk vērot mājas, arhitektūru, saista Rīgas burzma.
Anete Zalkovska
Latvijas Kultūras koledža, 3. kurss
Kad nezināju, uz kuru pusi doties, zvanīju uz mājām un lūdzu, lai paskaidro. Patika, ka varu visu darīt patstāvīgi, nevis - kā vienmēr - vecāku pavadībā. Salīdzinot ar dzimto Saldu, Rīgā nepatīk cilvēku īgnums. Bailes no Rīgas palīdzēja pārvarēt fakts, ka kopā ar brāli un māsīcu īrējam dzīvokli.
Jānis Jātnieks
Ekonomikas augstskola, 3. kurss
Nāku no daudzbērnu ģimenes, Rīgā dzīvoju pie radiem atsevišķā istabā, klusumā, viens, tas bija neierasti. Mājās visu laiku vajadzēja kaut ko palīdzēt saimniecībā, te uzreiz ļoti daudz nepazīstamu cilvēku no dažādām valstīm, jāpierod pie angļu valodas. Taču arī studentiem no Igaunijas un Lietuvas ar visu bija jāiepazīstas. Vienu mēnesi skolā noritēja pat bāru tūre, kuras laikā mūs iepazīstināja ar Vecrīgas bāriem. Mācību grupās veidoja internacionālas komandas, lai nenoslāņotos pa tautībām un labāk apgūtu angļu valodu. Tomēr braucu uz mājām Bauskā, kad vien varēju.
Lelde Lāce
Kultūras akadēmija, 2. kurss
Vidusskolā gaidīju brīdi, kad beidzot varēšu izrauties no «mazās» Valmieras. Bet, nonākot Rīgā, lielpilsētas burvība kaut kur pazuda. Rīgas kņada galīgi nav radīta man. Sākumā katru vakaru ar mammu braukājām uz Valmieru, lai nākamā rītā atkal celtos plkst. 5.30 un brauktu atpakaļ uz Rīgu. Toties katru nakti nakšņoju savā gultā. Liela loma bija tam, ka mans puisis dzīvoja un mācījās Valmierā. Taču attiecības beigās izjuka, un šogad ar mammu esam apņēmušās vairāk «iesēsties» Rīgā, jo viņa arī te strādā.
Jānis Drava
RTU Enerģētikas fakultāte, 2. kurss
Pārorientēties no Valmieras uz dzīvi Rīgā nebija sarežģīti. Paralēli mācībām nodarbojos ar šķēpa mešanu. Sports aizņem lauvas tiesu mana laika. Varētu pat teikt, es sportoju plus vēl studēju, nevis otrādi. Pirmā priekšrocība dzīvošanai Rīgā ir iespēja trenēties pie profesionālas un augsta līmeņa šķēpmešanas treneres.