Zinu, ka Edvīns ar Ivetu nav naudas maisi. Bilstu, ka nekādi īpašie svētki, manuprāt, atvadīšanās no bērnudārza gan nav. Naudu var izlietot daudz lietderīgāk. Piemēram, nopērkot velosipēdu vai Madaras tik iekāroto batutu vai visiem kopā dodoties uz delfināriju Palangā, bet dārziņa svētkus var nosvinēt ģimenes lokā. Taču gan Edvīns, gan Iveta kategoriski oponē man. Edvīns augstu vērtējot to laiku, ko Madara pavadījusi bērnudārzā. Viņai ir lieliskas audzinātājas, kurām gribas pateikt paldies. Meitene četros gados kļuvusi ļoti komunikabla, iemācījusies lasīt un rakstīt, labi dzied un dejo.
Iveta piebalso: «Vai tad Madara var tā vienkārši šķirties no savas «pirmās mīlestības» Patrika un draudzenēm? Atvadīšanās notiks pakāpeniski. Visiem kopā vēl paredzētas trīs ekskursijas, tad būs svētki, kopīgi iestudētais koncerts un kārumu galds.» Madarai kleita jau nopirkta, vēl pirks arī kurpītes. Man mazliet kremt, ka visi vecāki ļoti cenšas izrādīties. Māmiņu dienā bērnudārzā, kur arī es biju aicināta, bērnus vērojot, skaidri varēja redzēt, no kādas ģimenes kurš nāk. Garas šifona kleitas, skaistas zeķbikses, spožas lakkurpītes, kruzuļi matos, lakoti nadziņi. No otras puses - lētas sandalītes, pavisam vienkārši krekliņi vai ikdienišķas kleitiņas. Vai var vainot vecākus, ka, savu bērnu posdami, viņi nepadomā par tiem mazuļiem, kurus vecāku rocība neļauj šiki saģērbt? Es jau arī nevarēju novērst acis no mūsu Madaras. Edvīns saka: «Atvadīšanās no dārziņa ir arī mani svētki. Meita tik ātri izaugusi! Skolā ies.»
Hm, šķiet, ka šoreiz laikam man nav taisnība.