Jau pagājušā gada vidū vēsturnieki Rietumos sāka iesildīties 2014. gada lielajai jubilejai - pirms simt gadiem sākās Pirmais pasaules karš. Cik noprotams, liela daļa no šogad gaidāmajiem pētījumiem un grāmatām veltīta it kā dīvainam (ja ņem vērā, cik daudz laika pagājis) jautājumam: kāpēc vispār šis karš sākās? Jo no mūsdienu cilvēka viedokļa tas bija neloģiski - valstis veiksmīgi savstarpēji tirgojās, baudīja relatīva miera un pārticības gadus. Īsi sakot, mērogos un upuru skaita ziņā tik liels konflikts XX gadsimta sākumā XXI gadsimta sākuma cilvēkam liekas nesaprotams.
Tomēr tikpat labi var teikt, ka daudzi XXI gadsimta procesi pasaulē liekas neloģiski un savstarpēji pretrunīgi. Piemēram, no vienas puses, ar pamatotu optimismu tiek runāts par konkrētajam indivīdam precīzāk piemērotiem medikamentiem, gēnu terapiju u. c. zinātnes sasniegumiem, kas kopumā vērsti uz mūsu mūža pagarināšanu, pilnvērtīgām vecumdienām. No otras puses, nav skaidrs, kurš un kā šiem arvien ilgāk dzīvojošajiem, atpūtu aktīvi izbaudošajiem pensionāriem apmaksās viņu vecumdienas. Zinātnes mērķi/panākumi saduras ar demogrāfisko un ekonomisko realitāti.
No vienas puses, daudzi no mums raizējas par globālo sasilšanu, tuvredzīgu enerģētisko resursu izmantošanu. No otras puses, vairākums līksmo par ērtībām (vismaz mēs tās par tādām uzskatām paši), ko sagādā IT tehnoloģiju attīstība, acīmredzot uzskatot, ka, piemēram, serverus dzesē kāda dievišķa substance, nevis no fosilajiem resursiem saražotā elektrība. Mēs šausmināmies un vienlaicīgi darām visu, lai būtu par ko šausmināties.
No vienas puses, daudz runājam par «piesātinātu», «pilnvērtīgu» utt. dzīvi (apzināti vai neapzināti noliedzot nāves klātbūtni personīgajā eksistencē), no otras puses, populārākās ziņas ir katastrofas, karš, terora akti, slimības, nežēlība, respektīvi, nāve. Šķiet, neviens psihoanalītiķis vai filozofs šobrīd nespēj pateikt, kas tā par putru mūsu galvās - nāves noliegšana un vienlaicīgi apsēstība ar to.
No vienas puses, zinātnes (cilvēka prāta) sasniegumi ir fascinējoši, no otras puses, arvien lielāka specializācija nozīmē, ka arvien mazāk ir cilvēku, kuri saprot, par ko vispār konkrētās jomas eksperti runā. Vienā dimensijā strīdas, teiksim, bioinformātika un t. s. slapjā bioloģija, citā - plaukst un zeļ pseidozinātne un vienkārši māņticība. Un nav īsti skaidrs, kāda jēga tam, ka, piemēram, astronomi arvien labāk izprot zvaigžņu dinamiku, ja iespaidīgs īpatsvars astronomu līdzcilvēku ir pārliecināti, ka pasaule ir tāda, kādu to apraksta horoskopi, alternatīvā medicīna un daudzmiljardu industrija «kā kļūt radošam, atvērt čakras utt.».
Gada sākumā izdevumi publicē prognozes par ekonomiskajiem rādītājiem konkrētās valstīs vai nozarēs, kā ļoti svarīgus notikumus min dažādas gaidāmās vēlēšanas, notikumus sportā utt. Patiesībā tam visam ir neliela nozīme. Nozīme būs tam, kā cilvēki visā pasaulē domās, sarunāsies par pieminētajām un daudzām citām pretrunām. Tām droši vien nav skaidri formulējamu risinājumu, tomēr būtu skumji, ja vēsturnieki pēc simt, divsimt gadiem brīnītos, kādēļ esam bijuši tik bezrūpīgi un aizrāvušies ar sīkumiem.