Fotografē jebkurš - kaut vai ar krāsns kruķi, filmē jebkurš, un to sauc par kino, dzied jebkurš, un tūlīt - hops, pie zvaigznēm... Ar ko žurnālisti jaunuļi būtu sliktāki? Viņi pat ir daudz labāki, jo viņiem nav atmiņu un viņi neuzdod nepieklājīgus jautājumus.
Bet nepieklājīgu jautājumu ir, ak vai, cik daudz. Nu kaut vai no šīs pašas sfēras. Atceros laiku, kad Ivars Godmanis atvēra (ne jau savu, protams) valsts maku un līksmām sejām tika nodibināts visas tautas laikraksts Diena. Taču nepagāja ilgs laiks, kad tas tika privatizēts, un tad atkal visai neilgs laiks - kad zviedru papuči ar 200 gadu pagātni mediju biznesā par bargu naudu (bet tā jau vairs nepienācās valstij) iegādājās šīs akcijas un iebāza tās savā cienījamajā portfelī. Visas šīs peripetijas ir notikušas bez liekiem jautājumiem - kāpēc, kā tā, varbūt tā nevajadzētu, varbūt 200 gadi uz kapitālisma nežēlīgā altāra nemaz nav tik daudz utt.?
Bet runa nav par šīm kaislībām, kuras gluži vienkārši šobrīd aktualizējušās priekšplānā. Gribu pateikt, ka man beidzot ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tie, metaforiski izsakoties, no skolas sola varētu būt vismīļākie. Pirms pāris nedēļām satiku vienu tādu eksemplāru - jaukām, apaļi naivām acīm, starojošu skatienu, likās - tūlīt pacelsies spārnos. Tik pacilājošu iespaidu uz viņu bija atstājis Rīgas domes jaunā zīmola Live Riga priekšācelšanas pasākums. Būšot miljoni mūsu mīļās pilsētas popularizēšanai ārvalstīs, šurpu brauks tūristi bariem vien! Turklāt ne jau kaut kādi slikti sekstūristi, kas būs aizbaidīti ar brīdinošajiem lukturiem pie aizdomīgām iestādēm, bet tie īstie, labie - ar atgāztām galvām pret jūgendstila celtnēm, basām kājām skraidīt griboši pa mūsu neskarto dabu, pastiepuši tukšas somas pēc ģenētiski un citādi aizdomīgi neskartiem produktiem. Pilsētas kasē birs nauda... kas tā būs par dzīvi!
Nu skaisti. Kā dzimusi rīdziniece un savas valsts patriote es par to varu tikai priecāties. Taču nu ziņās klausos, ka pilsētas tēvu darba kalendārā ierakstīts punkts - Rīgas Kultūras aģentūras liktenis. Kā...? Tikai pirms pāris gadiem nodibināja, sarakstīja misijas un vīzijas, iešūpojās un nu vismaz Rīgas Mākslas telpas veidolā, par ko varu likt galvu ķīlā, strādā super, kad tagad atkal kāds spalvainu roku stiepj uz stopkrāna pusi... Tikko ir uzradusies vieta, kur rīdzinieks jūtas gaidīts, viņam ir interesanti (kā cilvēki pulcējās uz Hardija Lediņa izstādi, džeza koncertiem un jo daudziem citiem sarīkojumiem!), kad atkal svītra pāri.
Protams, telpu jau projām neaiznesīs. Bet telpa, kurai, citstarp ar nenormāli neērtajiem tualetes steliņģiem ir uzlikts gauži nepievilcīgs zīmogs - sak, nekur tālu no sociālistiskā brutālisma pret labierīcību izveidi neesam tikuši -, ir tikai telpa, kura jāpiepilda ar saturu.
Un te, raugi, paceļas nepieklājīgs jautājums - kur vienai lietai (jaunajam Rīgas Tūrisma attīstības birojam) nauda pēkšņi atrodas, tur otrai (Rīgas Kultūras aģentūrai) ne. Bet varbūt tai otrajai vajadzēja gluži vienkārši uzticēt papildfunkciju un iedot papildlīdzekļus šīs jaunās - uz āru vērstās funkcijas pildīšanai? Tā vietā atkal tiek dibināts kas jauns.
Rīgas Kultūras aģentūras pienākumos ir skaidri ierakstīts - organizēt kultūras pasākumus gan lieliem, gan maziem rīdziniekiem un pilsētas viesiem. Tātad gādāt par to, lai ārvalstīs zīmola Live Riga pievilinātie, pie mums ciemos atbraukušie svešzemnieki te varētu patiešām būt labi (ne seksa) tūristi.
Protams, vienmēr var būt bažas, ka minētā (vai jebkura) aģentūra ir pārāk uztūkusi ar darbiniekiem, kaut ko nedara tā, kā vajag, un tērē izšķērdīgi. Taču, ja kas, tas viss ir labojams, kontrolējams! Tik daudz kas mūsu sabiedrībā tiek grauts, kurpretim būtu jāpriecājas, ka pamati ir ielikti, bāze radīta, māla pika savelta. Ņem tikai to un mīci, un loci, kamēr iegūsti visskaistāko trauku!
Neesmu tik naiva, lai nesaprastu, ka zem šī visa kaut kas slēpjas. Taču kas? Iespējamie varianti, manuprāt, ir divi. Pirmais - Rīgas Kultūras aģentūras darbinieki nav no mana pulciņa, bet es gribu, lai būtu. Tāpēc dibinu jaunu iestādi, kur salikšu savējos. Kā smejies, Bībelei ir sava Mozus grāmata, vai mēs bez Mo(o)zus & Co varētu?
Otrs variants nav mazāk drūms. Proti, iespējams, ka mūsu pilsētas tēvi nesaprot, cik tas darbs, ko veic Rīgas Kultūras aģentūra, ir svarīgs un jo dienas, jo kļūst svarīgāks. Vai tiešām esam aizmirsuši, ka 2014.gadā Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta? Bet tas nozīmē, ka ar pilnu jaudu un atbildību ir jāstrādā jau šodien.
Man nesen bija izdevība parunāties ar Līdsas Metropolitēna universitātes profesoru Franko Bjankīni, kas strādā tādā saistošā jomā kā kultūras politika un plānošana un ir labi informēts par Eiropas kultūras galvaspilsētām, kādas gadu gaitā bijušas. Kuras savu uzticēto misiju nesušas sekmīgāk, kuras - ne tik ļoti. Viena no galvenajām bīstamībām, topot par Eiropas kultūras galvaspilsētu, pēc viņa vārdiem, ir - domāšana īstermiņā. Tikai viena gada nogrieznī. Ieguldot līdzekļus lietās, kuru mūžs nav garāks par titulam atvēlēto laikposmu. (Interviju ar Franko Bjankīni varēs izlasīt laikraksta Dienas Bizness pielikuma žurnālā Impulss, novembra numurā.)
Šobrīd, kad rakstu šīs rindiņas, domnieki savu galavārdu vēl nav teikuši. Bet tam nav lielas nozīmes, jo jautājums par Rīgas Kultūras aģentūras likvidāciju nav uzdots pirmo reizi. Ledus zem aģentūras ir trausls kā marta saulē pavasarī. Dūcis tiek trīts, un agri vai vēlu, aizbildinoties ar vieniem argumentiem vai otriem, tam lopiņam būs jākrīt. ...Ek, nu nevajadzētu gan to pieļaut.