«Vīriešu akti nav pārāk bieži redzēti, vismaz pie mums noteikti ne,» saka I.Kalniņa. «Ja fotogrāfs vīrietis var fotografēt meitenes, tad kādēļ es nevarētu fotografēt vīriešus?» viņa smaida. Daļa no desmit melnbaltajām fotogrāfijām tapusi, kad Inese mācījās Liepājas Universitātē un gatavoja diplomdarbu, kurā bija arī daži vīriešu akti. 2007.gadā tie bija aplūkojami Fontaine Palace Karaliskajā ķēķī. Jau toreiz Inesei radusies doma par plašākas izstādes sarīkošanu, un pamazām tā arī īstenota. Puiši šādai fotosesijai piekrituši bez liekas tielēšanās. «Viņi zināja, ka ir konkrēts mērķis, un tas viņus nemulsināja. Stāstīju, ka gribu sarīkot izstādi un būtu jauki, ja viņi piedalītos.» Savukārt domu, ka varētu uz ielas pieiet klāt puisim, kurš iepaticies, un teikt - man patīk tavs ķermenis, es tevi gribētu nofotografēt! -, Inese noraida uzreiz.
Fotogrāfe uzsver - šajā izstādē nav tikai kailums; ir arī kompozīcija, modeļa personība un ķermeņa valoda. Arī dažnedažāda vide - purvs, pagrabs, kāpņutelpa, pussagruvusi māja... «Tas ir mans un modeļa kopdarbs! Modeļiem bija ko teikt, un es to uzklausīju.» Nekas traks, Inesei bildējot puišus, neesot atgadījies, lai gan, piemēram, kādās Liepājas kāpnēs jebkurā brīdī varējuši parādīties mājas iedzīvotāji.
Vienīgais, kas I.Kalniņu mazliet baida, - iespējamā publikas reakcija un neizpratne. Ar to viņa saskārusies Muzeju naktī Kuldīgā, kur publika, nezinot, ka blakus ir fotogrāfiju autore, izteikusi visdīvainākos komentārus. «Varbūt vajadzētu cilvēkiem pateikt tieši: nāciet, skatieties - nekā tāda te nav! Galu galā publika ir jāaudzina.» Inese piebilst, ka daži no modeļiem solījuši būt klāt piektdien izstādes atklāšanā.
Muzeja trešā stāva izstāžu zālē valda pavisam cita gaisotne - te būs aplūkojami Jeļenas Glazovas apjomīgās sērijas Sievietes identifikācija attēli. Šī sērija tapusi, triju gadu garumā ik pa laikam fotografējot konkrētas sievietes. Jeļena visiem foto pievienojusi «sociālus komentārus», kuros dažos vārdos aprakstījusi savas modeles. «Ceru, ka šie komentāri mainīs vērotāju skatu uz sievieti, atklājot stereotipu un aizspriedumu ietekmi. Un arī rosinās diskusiju, kas īsti ir sieviete: māte, māsa, sieva, meita vai kas cits,» viņa klāsta. Jeļenai patīk pētīt mūsdienu sievieti, viņas uztveri sabiedrībā. Tādēļ šos darbus īsti nevarētu dēvēt par portretiem, vairāk par pētījumu objektu.
Jeļena neslēpj, ka nav bijis viegli pierunāt dāmas no sava paziņu loka ik pa laikam nofotografēties. «Ideāli būtu bijis reizi mēnesī, bet dažkārt sanāca reizi divos mēnešos vai pat retāk. Dažas brauca prom, dažas atgriezās, dažas vispār pametušas Latviju...» Arī par savu izstādi, tāpat kā Inese, Jeļena teic - šķiet, Latvijā tas ir kaut kas jauns un nebijis.