Alīna Gržibovska, kas savus poļu senčus Latvijā apzinājusi vismaz sešās paaudzēs, uzsver, ka ikviens polis, pat ja viņa dzimta jau vairāk nekā simt gadu dzīvo Latvijā un uzskata to par savām mājām, par dzimteni sauc arī Poliju. «Mēs priecājamies un skumstam par to, kas notiek Latvijā, tāpat priecājamies un skumstam par to, kas notiek Polijā,» saka Alīna.
Mācās pagrīdē
Poļi, kas astoņdesmito gadu sākumā Polijā aizsāka kustību Solidarnostj, ko uzskata par sākumu sekojošajām cīņām par brīvību un neatkarību kaimiņzemēs, poļi, kas gan kara laikā, gan pirms divdesmit gadiem plecu pie pleca ar latviešiem cīnījās par Latviju, kā vēsturiski, tā savā garā ir brīvības cīnītāji un mīl neatkarību. Dzīvojot Latvijā, viņi piedzīvojuši līdzīgus likteņus kā latvieši - izsūtījumu kara laikā, dažādus aizliegumus un ierobežojumus izglītībā un karjerā padomju gados. «Toreiz būt polim bija riskanti, nevarēja veidot militāro karjeru, strādāt žurnālistikā, kļūt par juristu,» stāsta Irēna Platace. Tam piekrīt arī Latvijas poļu biedrības vadītājs Henriks Danusevičs, kurš savlaik bijis mūžīgi otrais sarakstā uz Nacionālā teātra direktora vietu. Lai cik piemērots viņš būtu šim darbam, savas tautības dēļ to varētu dabūt tikai tad, ja neatrastos neviens cits «ar pareiziem papīriem».
Padomju laikos Latvijā mītošie poļi rakstīt un lasīt poliski mācījušies pagrīdē, jo nacionālās skolas bija slēgtas, bet savu darbošanos maskēja aiz pastāvošajam režīmam draudzīgu klubu darbības. Tomēr par to, kas notiek pasaulē, pateicoties poļu radio un žurnāliem, viņi bija vairāk informēti nekā ierindas padomju pilsoņi.
Vērtību maiņa
Česlavs Gržibovskis, kurš pārstāv jauno poļu paaudzi, stāsta, ka poļu valodu vispirms apguvis, bērnību pavadot kopā ar vecmāmiņu, un sākumā zinājis to pat labāk nekā krievu un latviešu. Pēc tam apmeklējis poļu svētdienas skolu. Vēlāk gan atklājies, ka Česlavs runājot 18.-19. gadsimtam raksturīgā poļu valodā, kādā jaunieši Polijā vairs nerunā.
Šodien poļu valodu, literatūru un vēsturi bērni apgūst poļu skolās, kur no pirmajām klasēm ar bērniem strādā pedagogi no Polijas. Tradicionālajās poļu ģimenēs, kādu gan Latvijā kļūst arvien mazāk, bērni arī runā savā senču valodā, bet jauktajās ģimenēs tomēr dominē latviešu vai krievu valoda. Arī Česlavs vēl nezina, kādai nācijai vairāk piederīgi būs viņa bērni - poļu vai krievu, jo Česlava sieva ir krieviete. Varbūt šis ir viens no iemesliem, kāpēc poļu skaits Latvijā katru gadu sarūk vidēji par tūkstoti - vecie nomirst, bet bērniem norāda citu tautību. «Mūsu audzināšana balstījās uz citām vērtībām, kultūru un vēsturiskajiem aspektiem, tāpēc mums bija svarīgi saglabāt šo nacionālo piederību!» vai tā būs arī nākotnē, pārliecināta nav Česlava mamma Alīna.
Pirmās Latvijas laika audzināšanu guvusī Janīna Danuseviča norāda, ka vērojama atšķirība starp viņas paaudzes Latvijas poļu ģimenēm un tiem, kas Latvijā iebraukuši padomju gados un kas tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atcerējušies vai apzināti atraduši savu saistību ar poļu nāciju. Tā izpaužas attieksmē pret valodu, kultūru, vietu, kur dzīvo, un, kā domā Latvijas poļu biedrības vadītājs, tā esot poļu kopienas vājā vieta. «Poļu kopiena mainās, kļūst mazāk poliska. Skolā bērni iemācās runāt labā un pareizā poļu valodā, taču vide, kurā viņi pamatā uzturas, ir krieviski runājošā, jo bieži vien ģimenes ar poļu saknēm no Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas poļu skolu izvēlas nevis pārliecības, bet izdevīguma dēļ,» satraucies ir H.Danusevičs.
Mīts par tirgotājiem
Kad Henriku lūdz raksturot poļus, viņš norāda, ka poļi ir impulsīvāki, ne tik nosvērti kā latvieši. Alīna piebilst, ka gadījumos, kad runa ir par politiku, viņi vienmēr nostājas demokrātijas pusē, viņiem raksturīgs vienotības gars un iekšējs patriotisms. Irēna ir prozaiskāka: «Poļi ir arī skandālisti, īpaši tad, ja runa ir par politiku, varu, vadību. Uz balli visi iet kopā, bet, tiklīdz ir runa par politiku, vēlēšanām, vienoties praktiski nav iespējams.»
Padomju laikos esot bijusi arī anekdote par to, ka polis nav tautība, bet profesija, jo daudzi uzskatīja, ka poļi ir tirgotāji. Šāds priekšstats radies tāpēc, ka septiņdesmitajos gados poļiem atļāva bez graša kabatā doties uz ārzemēm. Bet dzīvot un ēst vajadzēja, tāpēc ņēma līdzi dažādas preces pārdošanai. Tomēr tirgošanās nav poļiem raksturīgā nodarbošanās, tā drīzāk ir lauksaimnieciskā ražošana.
Taču ir viena lieta, kas vieno gandrīz visus poļus, un tā ir ticība Dievam, kas palīdzējusi viņiem pārdzīvot ne vienu vien smagu brīdi gan Polijas valsts, gan tautiešu dzīvē pasaulē.
vairis