Cik un kurās spēlēs bijāt delegāts Euro 2016?
Visās spēlēs, kas bija Parīzē, kopumā septiņās: Francija-Rumānija, Zviedrija-Īrija, Vācija-Polija, Islande-Austrija, Itālija-Spānija, Francija-Islande, Portugāle-Francija. Šajā spēlēs biju delegāts jeb oficiāla persona.
Kādi incidenti bija? Kas pārsteidza?
Pati gatavošanās šoreiz bija citāda. Jau janvārī zināju, ka būšu delegāts visās Stade de France spēlēs. Un pēc novembra notikumiem, kas tur bija, pats saproti, tā bija milzu atbildība. Man bija ļoti pieredzējis drošības vadītājs no Anglijas, tāds Braiens Drjū, kurš strādā arī Anglijas premjerlīgā. Galvenais bija drošība. To varēja just visu laiku. Tas varbūt nebija tik uzkrītoši no malas. Nebija tā, ka uz katra stūra stāvēja cilvēki ar šautenēm, bet mēs zinājām, kam gatavojamies. Paldies dievam, viss bija gludi. Bija viena aizdomīga mašīna, kurai policija uzspridzināja durvis, un viena aizdomīga soma. Uz visām septiņām spēlēm tas nav nemaz tik daudz. Bija divi gadījumi, kad līdzjutēji aizdedzināja dūmu sveces, un finālmačā viens līdzjutējs izskrēja laukumā. Kas mani pārsteidza? Maksimālais apmeklējums milzīgajā stadionā par simt procentiem. Ja par atklāšanas maču un finālu šajā ziņā nebija šaubu, par Austrijas-Islandes maču tas pārsteidza.
Krievu un angļu fanu nekārtības kaut kā ietekmēja jūsu darbu?
Tikai lika vairāk koncentrēties. Mūsu stadionā tādu gadījumu nebija. Ja klubi spēlē, abu fanu nodalījums ir ļoti strikts. Te it kā arī bija tā, ka portugāļu fani ir aiz vieniem vārtiem, bet Francijas - aiz otriem. Taču vidū varēja redzēt, ka ir sajaukums, jo biļetes ir brīvā tirdzniecībā. Klubu spēlēs nevaru iedomāties, ka Fenerbahce un Bayern līdzjutējus salaistu kopā. Starp viņiem ir karš, visādi var notikt.
Ko delegāts var darīt gadījumā, kāds bija Anglijas un Krievijas izlases spēles beigās?
Tad ir darbs drošībniekiem, delegāts tur vairs neko nevar darīt. Pirms katras spēles tiek izveidota tāda kā krīzes grupa. Ja gadās kas ārkārtējs, mēs zinām, kur sapulcēties, un jāpieņem lēmums. Kā tas bija Serbijas un Albānijas mačā kvalifikācijā, kad tika pārtraukta spēle. Mača laikā delegāts var pieņemt kaut kādus lēmumus, bet pēc spēles vairs ne.
Cik reāla bija Anglijas un Krievijas izlases diskvalifikācija no turnīra?
Es dzīvoju viesnīcā, kurā vienā stāvā mitinājās tikai UEFA cilvēki, arī disciplinārās un apelāciju komisijas pārstāvji. Katru dienu ar viņiem tikāmies. Es domāju, ka viņu lēmums par pagaidu diskvalifikāciju nebija joks. Ko citu darīt? Tas bija preventīvs pasākums, kā panākt tamlīdzīgu incidentu neatkārtošanos.
Un horvātu mestās petardes laukumā pret Čehiju?
Cik saprotu, tā bija viņu attieksmes paušana pret nacionālo futbola federāciju. Tie bija huligāni, kam ar futbolu nav nekāda sakara. Savulaik pāris reižu biju Zagrebā uz spēlēm. Nu, ārprāts! Tur ir karš. Tas stadions jau pats par sevi tāds neomulīgs: liels, plašs. Un kas tur kreisajā tribīnē darās! Tur esot, teicu, lai mēģina nekārtības novērst, jo katrs šāviens gaisā būs naudas sods klubam.
Daudzi gribēja uztaisīt selfiju ar Ronaldu. Tiek uzskatīts, ka viņš pats to sekmē, piekrītot bildēties. Vai oficiālās personas pret to neiebilst?
Skaidrs, ka tā ir. Bet Ronaldu ir personība, kas citreiz atļaujas izdarīt to, ko citi neatļaujas. Domāju, pēc tā gadījuma ar izsviesto žurnālista mikrofonu Ronaldu gribēja mazliet reabilitēties. Es tajā nekā krimināla neredzu. Sodu saņem laukumā izskrējušie fani un viņu atbalstītā federācija. Ronaldu nav vainīgs. Mēs viņus, domāju, sodīsim par neatļautu reklāmu, ierodoties stadionā. Droši vien esi redzējis, ka daudzi futbolisti stadionā ir austiņās. Tas ir atļauts, bet zīmols nedrīkst būt redzams. Pirms spēlēm par to atgādinājām. Portugāļi atbrauc, un visiem ir austiņas. Puse iet ar Louis Vuitton somām, kas arī ir aizliegts. Noteikumi jāievēro. Tas pats [Dāvids] Alaba - atbrauc kā diskžokejs (smaida).
Ronaldu iziešana ārpus savas komandas tehniskās zonas pāri Francijas tehniskajai zonai fināla papildlaikā ir pieļaujama?
Es saprotu, bet... Ceturtais tiesnesis nav policists. Es reizēm to saku arī mūsu ceturtajiem tiesnešiem Latvijā - tāds ir trenera darbs. Kāds ir emocionālāks. Tas pats [Tamazs] Pertija. Nu kāpēc viņu katru reizi kaut kur dzīt prom? Kad Itālija spēlēja ar Spāniju, ceturtais tiesnesis bija brits [Mārtins] Atkinsons. Tad [Antonio] Konte lēkāja kā neprātīgs. Pēc tam prasīju - Mārtin, kā jūs tiksiet galā ar viņu premjerlīgā? Viņš taču ir nevaldāms. Ja viņu visu laiku dzīs prom, tas traucēs viņam izrādīt emocijas, kas tik ļoti patīk skatītājiem un presei. Par Ronaldu - tas, protams, bija pārkāpums, ko otrreiz nepieļautu. Bet tās bija spēles beigas, turnīra apogeja... Es to savā atskaitē nemaz nepieminēju.
Kādi ir Islandes panākuma iemesli?
Viņiem liels pluss ir tāds, ka jau nez cik gadu viņiem visu laiku rādīja Anglijas premjerlīgu, ko mums rāda vien pēdējos gados. Tur jebkurš spējīgs cilvēks atvērtām acīm sapņo par to, kā aizbraukt spēlēt uz Eiropu. Nezinu, kā ir tagad, bet kādreiz bija statistika, ka Islandē bija vislielākais pašnāvību skaits vecumā līdz 20 gadiem. Tur ir ļoti depresīvi, nomācoši apstākļi. Tagad viņiem ir laba infrastruktūra. Viņi cenšas pēc iespējas ātrāk aizsūtīt jaunos futbolistus uz ārzemēm, jo saprot, ka uz vietas dzīves nebūs. Un vēl, protams, [Larss] Lāgerbeks. Pirms viņa islandieši varēja pirmsspēles dienā pēc treniņa aizbraukt katrs uz savām mājām. Kopā nemaz nedzīvoja. Lidojot uz Kipru, varēja sēdēt astoņas stundas lidostā, gaidot nākamo reisu, un dzert alu vai vēl kaut ko. Zinu, ka daudziem viņu spēlētājiem patika uzspēlēt kazino. Lāgerbeks to visu pamainīja. Starp citu, viņš šoruden būs pie mums ar vieslekciju. Spēcīgs treneris - personība.
Vai bija pārliecība par LFF aprīļa kongresa iznākumu?
Nē. Simtprocentīgi ne par ko nevari būt pārliecināts. Kad sākās netīrās spēles, daudz kas varēja notikt. Bija jāizslēdz visas varbūtības.
Vēlēšanās abi prezidenta amata kandidāti izmantoja Kaspara Gorkša vārdu savā labā, kas likās jocīgi.
Šajā sakarā ir jārunā ar visiem trijiem. Es negribēju runāt ar viņu pirms Baltijas kausa, bet gribu izrunāties ar Kasparu. Viņa pozīcija mums arī vēl jānoskaidro. Viņa izteicieni par futbola attīstību ir ļoti skaisti tikai teorijā, bet praksē to īstenot ir pavisam cita lieta. Tas, ka viņu izmantoja? Laikam jau tie bija priekšvēlēšanu gājieni, jo abi kandidāti saprata, ka ar Kaspara vārdu var iegūt papildu balsis.
Gorkšs teica, ka federācijā daži turot viņu aizdomās par spēļu sarunāšanu.
Muļķības! Bija tā: kad es uzzināju, ka Kaspars ticies ar Krišjāni Kļaviņu, un Kaspars pēc tam teica, ka dažas idejas esot labas un atbalstāmas, es pateicu, ka pat nevaru iedomāties, ka Gorkšam un Kļaviņam būtu kas kopīgs kopš tā laika, kad 2005. gadā izlase zaudēja Lihtenšteinā, Kļaviņam esot tribīnēs ar kompjūteru. Tas arī viss, ko pateicu. Kas Kasparam var pārmest iesaistīšanos sarunātās spēlēs? Viņš ir īsts cīnītājs. Mums ir daži spēlētāji, kuri spēlējuši izlasē un par kuriem mēs zinām, ka viņiem bijuši sakari ar Krišjāni Kļaviņu. Tagad nesaukšu viņus. Domāju, tu pats zini. Bet Kaspars nav starp tiem.
Kāpēc FIFA kongresā neiebildāt pret futbolā nebijušas sievietes ievēlēšanu atbildīgajā FIFA ģenerālsekretāres amatā? Pret Krišjāņa Kļaviņa kandidatūru LFF prezidenta amatam iebildāt arī tāpēc, ka viņš neesot futbola cilvēks.
Mēs balsojām par Infantīno, sniedzām viņam savu atbalstu, bet ģenerālsekretāra izvēle bija viņa prioritāte. Arī Eiropā ir federācijas, kur ģenerālsekretāra amatos ir cilvēki bez līdzšinējas pieredzes futbolā. Es uzskatu, ka tas ir slikti. Futbols tagad ir viena no vislabāk attīstītajām biznesa struktūrām pasaulē, neskatoties uz visām krīzēm, un pašlaik futbolā tiek likts akcents uz mārketingu, biznesu. Un tas traucē. Jābūt mikslim. Nedrīkst būt visi futbola cilvēki vai visi biznesa cilvēki. Infantīno izpildījumā tas laikam bija arī politisks gājiens.
LFF jaunajai valdei bijušas jau divas sēdes. Kā mainījies darbs tajā?
Galvenais, kas mani priecē, ir tas, ka klāt nākuši futbola cilvēki: Māris Verpakovskis, Aleksandrs Isakovs, Artūrs Zakreševskis, Aleksandrs Starkovs. Par futbolu domājoši cilvēki, kuri saprot, kā viss notiek. Domāju, ir labs valdes sastāvs. Dzīve rādīs, kā būsim strādājuši šādā sastāvā.
Cik grūti bija vienoties par lēmumu neņemt kredītu Barona ielas stadionam?
Bija diskusijas, bet, redzot skaitļus, sapratām, ka vienkārši nav iespējas paņemt to kredītu [Dienas rīcībā esošā informācija liecina, ka balsojumā par kredīta neņemšanu atturējās divi - Guntis Indriksons un Vladimirs Žuks]. Mēs visi gribam, lai būtu stadions. Žēl, ka augstākās struktūras to nevēlas.
Kāda ir situācija ap Daugavas stadionu? Futbols tajā būs vai ne?
Es biju tajās darba grupās, redzēju visāda veida projektus. Mēs iedevām viņiem visas prasības, kādām ir jābūt ģērbtuvēm, televīzijas vietām... (iezvanās J. M. tālrunis, notiek saruna). Re, tieši Dainis [Kazakevičs] zvanīja - viņš tikko bija Daugavas stadiona darba grupā. Kad es tur biju, viss it kā gāja labi - futbols tur būs. Tad vienā momentā bija kaut kāds pavērsiens, kad mūs pastūma malā. Parādījās amfiteātra projekts, par kuru biju šokā. Tas taču nav nekāds stadions! Dainis saka, ka neesot tik traki, ka ar laiku tur varēšot uzlikt nelielu tribīni arī otrā pusē. Pašlaik tas nav paredzēts. Paradokss ir tāds, ka mums nav atļauts iesaistīties projekta atbalstīšanā ar savu finansējumu.
Kāda ir situācija ap Barona ielas stadionu?
Mums ir labs projekts, kas gatavs īstenošanai. Būs sarunas ar Rīgas domi par iespējamo sadarbību.
Kāpēc agrāk tādu sarunu nebija?
Bija! Bet domājām, ka varēsim to pavilkt paši. Jā, bijām pārāk optimistiski.