Dažkārt Latvijas vēlētājiem pārmet nepiedienīgi siltas jūtas pret politiskiem klaigātājiem un demagogiem - kā citādi varot izskaidrot mūžīgo prinča baltā zirgā gaidīšanu vai arī to, ka pēc masīvas reklāmas kampaņas vietu pie varas siles saglabā tādi personāži, par kuriem gānās puse valsts. Var jau būt, ka šāds avantūrisms tiešām ir, tomēr tikpat labi var teikt, ka vēlētājiem patīk politiķi, kuri uzvedas apdomīgi un pat nedaudz miegaini. No šī viedokļa Valsts prezidenta nosacīti augstais popularitātes līmenis ir loģisks. Patīk taču ļaudīs savaldīgais Dombrovskis, lai gan monotonajam skolmeistara stilam it kā vajadzētu kaitināt, turklāt nauda nost ņemta viņa laikā šerpi.
Tātad Bērziņš gan neplēš kreklu uz krūtīm, gan runā kā cilvēciska būtne. Uz brīdi pazibējušās šaubas par t. s. nacionālo stāju veiksmīgi kliedētas. Pat prezidenta turīgums, kas tradicionāli tiek uztverts ar aizdomām, nav vairs traips - atlika cilvēkam prezidenta algu novēlēt labdarībai un būt mazāk ārišķīgam par priekšgājējiem. Kādi vēl nopelni? Prātīga runāšana par nepieciešamību attīstīt ekonomiku un radīt darba vietas? Kurš no politiķiem gan par to nerunā, turklāt kas traucēja Saeimas deputātam Bērziņam šajā jomā atvēzēties, strādājot parlamenta Tautsaimniecības komisijā? Jāsecina, ka pašmāju politiķi laikam gan pamatīgi nomocījuši sabiedrību, ja tik populāra var būt amatpersona, kas vienkārši ir «normāls cilvēks».