Vispirms jau skaidrs nav jautājums, kāpēc kaut ko vajag no kāda pārņemt, ja Rīgas dome pati var aizsūtīt savu pārstāvi uz Patentu valdi, lai šo preču zīmi piereģistrē, it īpaši jau ņemot vērā, ka tā joprojām nevienam nepieder. Jo vienkāršāku šo procesu padara pašas Patentu valdes apgalvojums, ka Rīgas pilsētai šī preču zīme varētu tikt piešķirta bez kaut kādiem liekiem sarežģījumiem. Taču acīmredzot daļa domnieku savā shēmošanas mānijā ir aizgājuši tik tālu, ka pat vienkāršas lietas grib veikt sarežģīti.
Minētā domes sēde ir vairāk vērtējama kā politiskā absurda izrāde, bet daudz būtiskāks ir jautājums - kāpēc Rīgai šādu preču zīmi vispār vajag? Latvijā jau vairākus gadus eksistē preču zīme Zaļā karotīte. Un patērētāji to zina kā kvalitatīva vietējā produkta atpazīstamības zīmi. Tiesa, Rīgas marka ir domāta, lai tādējādi varētu popularizēt Latvijas ražojumus ārvalstīs, īpaši Krievijā. Taču interesants ir fakts, ka paši ražotāji atzīst - Krievijas tirgū jau ilgus gadus pazīstami tādi zīmoli kā Rīgas šprotes, Laima utt. Respektīvi, šiem patērētājiem interesē tas, lai attiecīgais produkts viņiem garšotu, nevis pilsētas nosaukums, kurā tas ticis ražots. Šķiet, nav arī padomāts, kas notiks situācijā, ja Maskava atkal nolems pieteikt boikotu Latvijas ražojumiem, bet uz visām mūsu precēm būs lieliem burtiem rakstīts - «Rīgas marka»…
Tādējādi notiekošais šajā jomā atgādina tos procesus, kas jau ir notikuši ar zīmolu Live Rīga. Vispirms tika radīts nosaukums, tad noteiktai firmai nodrošināts pasūtījums tā popularizēšanai. Turklāt vismaz Rīgas markas gadījumā maksātāji būtu paši uzņēmēji.
Un vēl kāds interesants apstāklis… Neaizmirsīsim, ka minētais uzņēmējs Teilāns pirmām kārtām ir uzņēmējs, un nav vēl redzēts, ka kāds biznesa cilvēks par «paldies» būtu gatavs atdot kaut ko, kas perspektīvā var nest peļņu (pat ja šis «kaut kas» viņam nemaz nepieder). Tādēļ aktuāls paliek jautājums, vai, raugoties uz cirka izrādes cienīgo Rīgas domes sēdi, mēs patiesībā nevērojām sākumu jaunai shēmai.