Vienojoša jebkurā pasaules malā ir interese par ekonomiku un politisko attiecību stiprināšana. Mūsu nu jau gandrīz pusgadu jaunajai koalīcijas valdībai galvenā prioritāte ir ekonomiskā izaugsme, un tas ir svarīgākais, pie kā strādāju arī es.
Lielbritānijai nedaudzās līdzšinējās koalīcijas valdības nav bijusi laba pieredze, tomēr pašreizējā konservatīvo un liberāldemokrātu sadarbība šķiet sekmīga. Kas mainījies?
Vēl par agru izdarīt tālejošus spriedumus, tomēr jaunā valdība nāca grūtā situācijā, kas varētu būt to mobilizējis. Līdzīgi kā Latvijai, arī mums nācās pieņemt smagus lēmumus par valsts tēriņiem un budžeta konsolidāciju. Esam apņēmušies samazināt budžeta deficītu par 30 miljardiem mārciņu gadā - no 10% budžeta deficīta pašlaik līdz 1% 2015. gadā, un tas ir smagi. Liela daļa no samazinājuma attieksies uz labklājības sektoru. Tā ka šoziem un tuvākajos mēnešos, kad šie budžeta griezieni kļūs jūtami, jaunās valdības politika piedzīvos nopietnu pārbaudi.
Vai šai sakarā vajadzētu kļūt bažīgiem, piemēram, Latvijas eksportētājiem?
Nedomāju vis. Iemesls budžeta griešanai ir fakts, ka valsts tēriņiem jākļūst kontrolējamiem, un mūsu valdības lēmums ir tam pievērsties ļoti apņēmīgi no paša sākuma. Lai visiem skaidrs: mēs darīsim to un to, un notiks tas nākamajos trijos vai četros gados. Tam lielas priekšrocības. Pirmkārt, tas mums dod augstu ticamību starptautiskajos tirgos, kas līdz šim uz Lielbritānijas politiku reaģējuši pozitīvi, tāpat kā SVF. No tā izriet stabilitāte, uzticamība un pārliecība par nākotni. Otrkārt, ātri esam atjaunojuši britu konkurētspēju. Ir ļoti nozīmīgi, lai mūsu ekonomika pēc iespējas ātrāk atgrieztos pie izaugsmes, kam ir tiešs sakars ar jautājumu par Latvijas eksportētāju bažām.
Kā nonācāt līdz koalīcijas valdībai, un kādas tad īsti bija cilvēku cerības un vēlmes?
Tradicionāli Lielbritānijā vara tika rotēta divu partiju starpā. Mums gan ir nozīmīga trešā partija, kura tagad ir valdībā, kā arī vairākas mazās partijas. Tradicionāli bija novērojams dabisks pārmaiņu cikls starp konservatīvo un leiboristu valdībām. Domāju, ka vairākums vēlētāju tā nobalsoja ekonomiskās situācijas dēļ, jūtot nepieciešamību ierobežot publiskā sektora finanses. Cilvēki uztraucās par savu darbu, par ekonomikas konkurētspēju, viņi bija pārliecināti, ka konservatīvajiem ir labāks plāns, kā ar to tikt galā.
Vai tas nozīmē, ka briti ja ne gluži ir zaudējuši uzticību divpartiju sistēmai, tad vismaz meklē kādu trešo variantu?
Mēs vēl nezinām, kādu ietekmi šis vēlēšanu iznākums atstās. Taču tas, ka daļa no valdības ir trešā partija, ir kaut kas jauns. Mums nav bijusi koalīcijas valdība kopš Otrā pasaules kara. Šķiet, iznākums ir pārsteidzoši labs: pēc ilgām diskusijām konservatīvā partija un liberālie demokrāti nāca klajā ar ļoti spēcīgu plānu publiskā sektora finanšu jomā.
Jūsu premjers nākamgad ir uzaicināts uz Maskavu. Līdz šim jūsu divpusējās attiecības ir bijušas visai saspringtas, kādas tās būs nākotnē?
Spriedze attiecībās ir Londonā dzīvojošā Krievijas pilsoņa Ļitviņenko nāves pirms dažiem gadiem dēļ. Tā acīmredzami bija slepkavība, kas notika Apvienotajā Karalistē (AK), un mūsu varas iestādes, pildot pienākumu, cenšas to izmeklēt, lai sauktu vainīgos pie atbildības. AK valdība ir oficiāli lūgusi Krievijas valdības palīdzību šajā izmeklēšanā, taču līdz šim mēs neesam saņēmuši apmierinošu atbildi. Tas izraisījis sarežģījumus. Koalīcijas valdība ar jauno ārlietu ministru Viljamu Heigu nolēmusi virzīties uz priekšu attiecībās ar Krieviju. Viņš pagājušajā mēnesī apmeklēja Maskavu un tikās gan ar ārlietu ministru Lavrovu, gan prezidentu Medvedevu. Viņa nostāja bija pilnīgi skaidra: Ļitviņenko lieta vēl nav pabeigta, taču mēs gribam virzīties uz priekšu citās jomās. Arī Krievija to vēlas. Tika spriests par Afganistānu, Irānu, ANO Drošības padomes lietām, kur mēs ļoti gribētu krievu sadarbību. Otrs vizītes iznākums ir premjerministra Deivida Kamerona ielūgums uz Krieviju nākamgad.
Kādas ir Latvijas un Krievijas attiecības, lūkojoties no Londonas?
Latvija kā NATO dalībvalsts ir konstruktīvs un pozitīvs sabiedrotais, kas dod milzu pienesumu, piemēram, Afganistānā. Gan Latvijas, gan NATO intereses attiecībās ar Krieviju tika plaši apspriestas, rakstot jauno NATO stratēģisko koncepciju, ko nule kā apstiprināja Lisabonā. Šī stratēģiskā koncepcija no jauna apliecina daudzas NATO pamatvērtības un saistības, piemēram, 5. artikulu, kas ir NATO stūrakmens un nozīmē, ka uzbrukums vienai dalībvalstij tiek uztverts kā uzbrukums visām. Tai pašā laikā NATO aliansē ir citi svarīgi artikuli, piemēram, ceturtais - par konsultācijām, kas Baltijas valstīm jūsu interešu aizstāvēšanai ir ļoti nozīmīgs.
Latvijas ieguldījums ir arī darbaspēks Lielbritānijai. Kā jūs raksturotu nesenos britu lēmumus viesstrādnieku jomā?
Lielbritānija vienmēr ir uzņēmusi imigrantus no dažādām pasaules valstīm, un šodien tā ir multietniska un multilingvāla sabiedrība. Vairākums no mums domā, ka tā ir pozitīva lieta. Ne tikai Londona, bet arī citas britu pilsētas pārsteidz ar savu dzīvīgumu un radošumu, kas lielā mērā ir imigrantu ieguldījums. Līdz ar ekonomiskās situācijas maiņu un jauno valdību imigrācijas politika ir nedaudz mainījusies. Tā gan neietekmēs ES pilsoņus. AK bija viena no tām retajām valstīm, kas neieviesa nekādus pagaidu ierobežojumus, sekojot principam, ka visiem ES pilsoņiem ir tiesības strādāt jebkur ES. Kad citas lielas ES dalībvalstis izlems atcelt savus ierobežojumus, tad latvieši varētu izlemt doties strādāt uz tām.
Jaunā Lielbritānijas imigrācijas politika pret to valstu pilsoņiem, kas nav ES, ir tā sauktā uz punktiem balstītā sistēma, kas ir piemērota daudzās attīstītajās valstīs, piemēram, Jaunzēlandē, kur tā veiksmīgi darbojas daudzus gadus. I. un II. pakāpe ir augsti skoloti profesionāļi, kurus mēs vienmēr esam vēlējušies piesaistīt, jo tas nes labumu ekonomikai un zinātniskajai pētniecībai. Standarta pakāpe ir mazāk prasmīgi strādnieki, un tad ir tādas kategorijas kā studenti un īslaicīgi apmeklētāji un strādnieki. Tiks ieviests imigrantu skaita ierobežojums, kas tiks drīz paziņots, un jaunā politika tiks ieviesta no aprīļa.
Cik zināms, poļi dodas atpakaļ uz savu zemi.
To ir grūti precīzi pateikt, jo ES pilsoņiem nevajag vīzu, bet ir tikai jāreģistrējas kā darba ņēmējiem. Latviešu skaits, kas ir reģistrējušies darbā AK, turpina palielināties. Mūsu aprēķini rāda, ka kopš 2007. gada apmēram 40 000 latviešu ir oficiāli reģistrējušies darbam AK, bet nav zināms, cik nav reģistrējušies un cik ir devušies atpakaļ. Šķiet, pretstatā poļu imigrantu skaita samazinājumam latviešu skaits joprojām pieaug.
Kādi ir jūsu novērojumi sociālajā sfērā Latvijā no britu redzespunkta?
Es neņemtos pamācīt Latviju, kuras valdība ir nopietni un atbildīgi ķērusies pie šī jautājuma risināšanas, sākoties krīzei 2008. gadā. Daudzas ES valstis lūkojas uz to, ko Latvija ļoti veiksmīgi ir paveikusi, stabilizējot ekonomisko situāciju un samazinot valsts tēriņus. Mēs visi joprojām saskaramies ar izaicinājumiem, kā padarīt ekonomiku konkurētspējīgu, kā atgriezt cilvēkus darbā, kā attīstīt privāto sektoru. Latvijai ir izaicinājums darīt vairāk, lai piesaistītu starptautisko tirdzniecību un investīcijas.