Daudzi neprot pat lasīt
Patiesībā klimats pašos Eiropas dienvidos senioriem mēdz sagādāt ne mazāk raižu kā Latvijas iedzīvotājiem mūsu vēsākajos platuma grādos. Vasarā, kad temperatūra var uzkāpt pat līdz 40 grādu atzīmei, viegli neklājas nevienam, tāpēc seniori iziešanai no mājas izvēlas agrus rītus vai pievakares. Taču drosmīgākos var sastapt arī pusdienas svelmē, pilsētu parkos spēlējot kārtis vai domino vai arī atpūšoties uz soliņiem māju tuvumā.
Viena no Latvijas iedzīvotāju mīļākajām izklaidēm vecumdienās ir lasīšana, jo beidzot taču var izlasīt visas kārotās grāmatas, kam agrāk neatlika laika. Izrādās, ne visiem Portugāles senioriem pieejama šāda «greznība» augsto lasīt neprasmes rādītāju dēļ. Tas skaidrojams ar vēsturisko fonu - Padomju Savienībā laba izglītība visiem bija diezgan pašsaprotama, savukārt Portugālē Antoniu Salazara vadītajā fašistiskajā režīmā ne visiem bija pieejama pat iespēja iemācīties lasīt un rakstīt. Tāpēc vēl arvien Portugālē var sastapt daudzus cilvēkus gados, kas neprot lasīt, - it īpaši sievietes un ļaudis lauku reģionos.
Visu vecumu portugāļi brīvos brīžus pavada socializējoties. Kafejnīcas, parki un soliņi ir aizņemti gan vasaras svelmē, gan mērenajās ziemas temperatūrās. Ielās ļoti bieži sastopamas čalojošu senioru kompānijas, kuru vidū parasti ir kāds četrkājains draugs. Interesanti, ka svarīgu futbola spēļu laikā kafejnīcas pilda visu gadagājumu ļaudis, jo šim sporta veidam jūt līdzi teju visi.
Senioriem trenažieru parks
Pastaigājoties kādā parkā dienvidu pilsētā Faru, pamanu īpaši senioriem izveidotu trenažieru parku. To izstrādājuši ārsti, lai mudinātu gados vecākus ļaudis kustēties, vingrinot ne tikai kājas, bet arī rokas un pat pirkstus. Seniori šo iespēju labprāt izmanto, minot pedāļus īpaši pielāgotos solos, griežot roku trenažierus un klausoties apkārt dziedošo putnu balsīs un bērnu klaigās. Šādu parku Portugālē kļūst arvien vairāk, un arī citur Eiropā pašvaldības labprāt izvieto trenažierus senioriem.
Taču arī Portugāles pensionāriem dzīve nav no vieglajām. Pensionēšanās vecums, kas vēl nesen bija 65 gadi, ekonomiskās krīzes laikā paaugstināts līdz 66 gadiem. Krīzes laikā samazinājusies arī vidējā pensija valstī - tagad tā ir 364 eiro (interesanti, ka sievietes saņem vidēji par 200 eiro zemāku pensiju nekā vīrieši - mazāka darba stāža dēļ), un cenu līmenis ir līdzīgs Latvijai. No 10,5 miljoniem iedzīvotāju Portugālē pensiju saņem gandrīz 2 miljoni.
Lai arī dienvidos nav apkures izdevumu, krīzes dēļ uz visiem gulstas arvien lielāks nodokļu slogs. Faru iedzīvotāja Marija atzina, ka viņai klātos grūti bez bērnu un mazbērnu palīdzības. Kundze pēc vīra aiziešanas saņem arī pusi no viņa pensijas, taču vārgās veselības dēļ viņai nepieciešama kopēja, ko algo dēls.
Tā kā Marija neprot lasīt, kopēja arī palīdz kavēt laiku ar sarunām, pastaigām un kopīgu televizora skatīšanos. Marija uzauga laukos, un viņai nebija iespējas izglītoties, savukārt pusmūža gados apgūt lasīšanu un rakstīšanu bijis pārāk grūti. Kundze cienījamajā 87 gadu vecumā vēl arvien labprāt seko līdzi politikai un jaunumiem valstī. Vēl nesen - pirms elektronisko ID karšu ieviešanas - vēlēšanās paraksta vietā viņa atstāja pirkstu nospiedumu.
Uz septiņiem pakalniem
Mani kā cilvēku no otra Eiropas gala izbrīna tas, kā seniori Lisabonā spēj kāpelēt pa pilsētas stāvajiem pakalniem. Visu vēl grūtāku padara Portugāles tradicionālais mazo akmentiņu bruģis, kas lietū kļūst ļoti slidens. Arī trotuāri Portugāles galvaspilsētā ir ļoti šauri - dažreiz tikai pusmetra platumā. Taču cilvēki ir pieraduši dzīvot šajā krāsainajā skudru pūznī. Par laimi, temperatūra šeit nekad nenoslīd zem nulles, tāpēc no ledus nav jābaidās.
Hermīnija savās ikdienas gaitās dodas ar tradicionālo dzelteno Lisabonas tramvajiņu, kas gozējas uz teju visām pilsētas pastkartēm un drosmīgi rāpjas šauro ieliņu stāvumā. Kundze izvēlas sen ierasto iepirkšanās veidu, apmeklējot specializētos gaļas, maizes un dārzeņu veikaliņus vai tirgu, nevis dodoties uz lielveikaliem. Dzīvei Lisabonā ir priekšrocība - Hermīnija var dzīvot viena, taču būt netālu no saviem tuviniekiem. Mazbērni bieži nāk pusdienot pie viņas vai arī aicina vecmāmiņu vakariņās, kas ir būtiska Portugāļu kultūras sastāvdaļa, kā arī uz teātri. Kādreiz kundzei piederēja frizētava - tagad, 84 gadu vecumā, viņa vēl arvien seko modei un griež matus meitai un abām mazmeitām.
Tomātu un gurķu vietā
Protams, gluži citāds ir lauku pensionāru dzīvesveids. Ja cilvēkam ir zemes pleķītis, kurā pašam kaut ko izaudzēt, tad tie nav Latvijā ieraustie dārzeņi un augļi, bet gan eksotiskākas dabas veltes - olīvas, vīnogas, mandeles, apelsīni un vīģes. Visvairāk lauku iedzīvotāju ir Alentežu reģionā valsts vidienē, kas ir arī karstākais un tukšākais reģions valstī. Šeit dzīvo procentuāli visvairāk cilvēku gados, viņi pieraduši pie karstajiem līdzenumiem un atšķirībā no jaunatnes vairs nevēlas pārvākties uz pilsētām. Dažviet var sastapt vecāka gada gājuma ļaudis, kas vēl arvien nav atteikušies no tradicionālajiem tērpiem.
Lai arī paši nemēdz daudz ceļot, saulainās dienvidu valsts seniori ir pieraduši pie arvien lielāka tūristu skaita, kas apmeklē viņu skaisto zemi. Daudzi pensionāri no Lielbritānijas un Nīderlandes pat pārvākušies uz dzīvi Portugāles dienvidos, pavadot vecumdienas patīkamajā klimatā un okeāna tuvumā.
Portugāles dabas un pilsētu daudzveidība ir ļoti plaša, un tikpat atšķirīga ir arī šīs valsts senioru dzīve un ikdiena. Galvenās lietas gan paliek tās pašas gan Portugālē, gan Latvijā - visi vēlas dzīvot mierā un pārticībā, taču dzīve spiež pielāgoties dažādām grūtībām arī saulainajos platuma grādos.