Šī bija īsta smagsvaru diskusija starp cilvēkiem, kas politikā ir daudzus gadus. Viņiem ir pieredze valdībās, parlamentos un partiju ikdienā, līdz ar to paredzēju, ka no viņiem būs grūti dabūt atbildes uz konkrētiem jautājumiem, kas daļēji arī piepildījās - runāt par tik eksaktu nozari kā enerģētika, kur ir darīšana ar skaitļiem, prognozēm un inženiertehniskiem un ekonomiskiem lielumiem, ir diezgan grūti priekšvēlēšanu laikā. Tāpēc man ir radies divējāds iespaids, vērojot kā ekspertam un vienlaikus apzinoties, ka tā ir priekšvēlēšanu stratēģija.
Mani satrauca, piemēram, tas, ka šāda ranga politiķi īsti nepārvalda savas valsts likumdošanu. Proti, jautājumā par milzīgo licenču daudzumu izsniegšanu ir jāzina, kas ir atļauja un kas ir licence, un kādi ir to nosacījumi, vēl jo vairāk tāpēc, ka viss ir publiskajā telpā pieejams. Līdz ar to šeit runātais gan par vēja parkiem, gan vēl šo to ieguva sirreālistisku nokrāsu. Manas lielākās bažas ir par to, ka par atjaunojamo enerģiju runāja, bet neviens nepieskārās šī jautājuma ekonomiskajai pusei - par tās nozīmi ekonomikas sildīšanā un ekonomikas stabilizatoru iestrādāšanā valsts ekonomikā. No otras puses, mani iepriecināja secinājumi, ka atjaunojamie resursi tomēr neesot slikti un par tiem ir jārunā. Taču tieši patlaban Saeimā izskatīšanai ir enerģētikas jomai ļoti nozīmīgs likumdevēja akts, un lieta ir augstākajā mērā kutelīga - visi atzīst, ka tā kvalitāte pēc pirmā lasījuma nav teicama, un man ir bažas, ka šis likums ir uzņēmējdarbībai un Latvijas patērētājiem nedraudzīgs.
Vēl mani uztrauc, ka netika izklāstīti apgādes drošības un kvalitātes jautājumi. Vienīgi Andris Bērziņš pacēla jautājumu par dividenžu izņemšanu simtprocentīgā apjomā no valsts uzņēmumiem un līdz ar to pirmo reizi, kopš elektrības tarifu paaugstināšanas Saskaņas centra pārstāvis Zariņa kungs sāka stāstīt, kāpēc paaugstināja tarifus [Ivars Zariņš iepriekš bija Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja pienākuma izpildītājs]. Tā bija absolūti muļķīga un aizklāta procedūra, tik nepatīkama līdz šim pat nebija redzēta. Savukārt par gāzes tirgus liberalizāciju neviens no klātesošajiem pat nemēģināja atbildēt. Arī jautājumā par sašķidrinātās gāzes termināļa atbalstu vai noliegšanu pēc būtības nebija vērts atbildēt, ja gāzes tirgus liberalizācijas jautājums nav atrisināts. Acīmredzami grūts kandidātiem bija arī jautājums par iedzīvotāju parādu par siltumenerģiju, ko visi mēģināja atbildēt ar tālākiem vai vidēja termiņa risinājumiem, acīmredzami nezinot, ka pašvaldības neražo siltumenerģiju, bet to tikai organizē. Līdz ar to centrālās varas pārstāvjiem novirzīt visu atbildību uz nesaistītu institūciju ir absurdi.
Sapratu, ka visas partijas ķersies pie enerģijas stratēģijas, bet tā tas ir bijis arī uz citām vēlēšanām. Visu partiju apņēmība uzņemties rūpi par enerģijas cenām ir augstākajā mērā pārspīlējums, jo enerģijas cenas tomēr nav partiju rokās. Tomēr kopumā pēc diskusijas ir pozitīvs iespaids, jo neviens nesarunāja pilnīgas muļķības. Vismaz izskatījās, ka cilvēki kopumā apzinās lietu sarežģītību, un labi ir tas, ka neviens te neaicināja runāt par enerģētiku kā par tādu ekskluzīvu parādību, jo esmu no tiem, kas atbalsta integrētu politiku, kura aptver ne tikai enerģiju, bet arī lauksaimniecību, ekonomiku, rūpniecību, transportu - to, kas notiek visā pasaulē. Liekas, ka viņi mazliet tā kā instinktīvi jūt, ka attīstības tendences Latvijai tāpat kā globālajai ekonomikai ir tīrajās un zaļajās tehnoloģijās.