Vai kad vienkārši jāpaļaujas uz likteni, jo ir brīži, kad vislabākie ārsti ir bezspēcīgi dabas priekšā un vistuvākie cilvēki ir neaizsniedzami tālu.
Nule aborts atkal kļuvis par publisku diskusiju objektu, astoņām Saeimas deputātēm priekšvēlēšanu laikā aktualizējot šo jautājumu ar Jāņu priekšvakarā Saeimā iesniegtajiem grozījumiem Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā. Deputātes vēlas, lai pirms plānotā aborta sievietei vēl tiktu veikta augļa ultrasonogrāfija vai arī viņa būtu noklausījusies sava bērna sirdspukstus doplerogrāfā, kā arī sieviete atkārtoti tiktu informēta par augļa attīstību un grūtniecības pārtraukšanas gadījumā iespējamiem sarežģījumiem. Šie grozījumi dīvainā kārtā apvienojuši citkārt tik spīvi karojošās opozīcijas un pozīcijas deputātes. Līdzās LPP/LC Inesei Šleserei, Inesei Feldmanei un Karina Pētersonei savus parakstus grozījumiem apakšā likušas arī Aija Barča (Liepājas partija), Dagnija Staķe (ZZS), Janīna Kursīte (Pilsoniskā savienība) un Jaunā laika Solvita Āboltiņa un Silva Bendrāte.
Sieviešu rūpes par sievietēm būtu laba lieta, ja tikai tam nebūtu sāja priekšvēlēšanu garša un ja deputātes būtu painteresējušās, vai ultrasonogrāfija aborta veikšanai iespējamajā laika posmā vispār ir valsts kompensēto pakalpojumu sarakstā. Lasot ginekoloģijas un dzemdību speciālistu skeptiskos komentārus par šiem grozījumiem, rodas iespaids, ka deputātes nav apgrūtinājušas sevi ar speciālistu viedokļa uzklausīšanu pirms grozījumu iesniegšanas. Iesniegtā likumprojekta pielikumā teikts, ka deputātes konsultējušās ar asociāciju Ģimene un citām nevalstiskajām organizācijām, bet ārstu organizācijas tur nosauktas vārdā nav.
Es neatbalstu abortu kā ģimenes plānošanas vai kontracepcijas metodi, bet es arī neatbalstu tik sadistiskas metodes pret sievietēm. Un kādēļ tikai sievietēm būtu jāklausās tie sirdspuksti un jāskatās tas komatiņa lieluma auglis? Mēs taču zinām, ka bērnus no Svētā Gara ieņem tikai atsevišķos gadījumos, visos pārējos gadījumos līdzdarbojies pie tā tomēr ir arī kāds vīrietis. Tad kādēļ arī viņam nepaklausīties tos «sirdsapziņas» pukstus un neaplūkot to sava darba augli?
Vienmēr starp sievietēm, kuras izšķiras par aborta veikšanu, būs kāda, kurai tā ir bijusi ārkārtīgi smaga, apstākļu spiesta izšķiršanās, nevēloties apzināti savu bērnu nolemt nabadzībai, bērnunamam vai citām ciešanām, tādējādi pašai sev uzlikts lāsts uz visu atlikušo mūžu. Kādēļ šo sievieti iebradāt vēl dziļāk dubļos?
Un, protams, ka starp sievietēm, kas izvēlas abortu, ir arī tādas, kas to uzskata par gana efektīvu kontracepcijas metodi. Jo viņas, kuras pašas augušas padomju laikos, kad abortu veikšana bija plaši izplatīts ģimenes plānošanas veids, vai no savām mātēm pārmantojušas šīs tradīcijas, nekā cita jau arī nav redzējušas vai dzirdējušas. Vai arī nav vēlējušās dzirdēt un zināt. Par to, ka šāda grūtniecības pārtraukšana nav saistīta tikai ar it kā spiedīgajiem materiālajiem apstākļiem, vedina domāt trekno gadu un dāsno māmiņu algu laika statistikas skaitļi. Vēl 2007. gadā abortu skaits uz 1000 dzimušiem bērniem bija 508, 2008. gadā 435, bet pērn vairs tikai 410.
Lai kā arī būtu, abortu jautājumā nekas nav atrisināms ar visiem vienādām represijām un sadistiskām metodēm. Problēmas sakne ir audzināšanā un izglītībā, kur slēpjas arī risinājums.
Un tieši tur sākas pravietisko deputāšu atbildība. Lielākā daļa no astoņām grozījumu iesniedzējām ir ar cienījamu stāžu politikā un augstos amatos - vairākas ir bijušas ministres. Viņām ir bijis pietiekami daudz tribīņu un iespēju, lai rūpētos par mūsu sabiedrības dzīves kvalitāti, par ētiskā kodola stiprināšanu. Vai viņas ir redzētas staigājam pa skolām, braukājam pa laukiem un mazpilsētām, uzrunājot jaunas meitenes par šo tēmu un arī jaunus zēnus, lai atgādinātu, ka par augļa ieņemšanu atbildība ir abiem saldi kaislā akta dalībniekiem? Vai viņas priekšvēlēšanu diskusijās ir centušās īpaši aktualizēt sabiedrības dzīves kvalitātes jautājumus, kuru tiešas sekas ir aborti, pusaudžu grūtniecība, alkoholisms un narkomānija?
Tas, par ko viņām īpaši būtu jāuztraucas, ir tie vairāk nekā tūkstoš abortu, kas pērn veikti jaunietēm vecumā no 14 līdz 19 gadiem. Tās nav padomju laikos augušās, tās ir mūsu pašu valstī dzimušas un uzaugušas jaunietes. Tās, līdz kurām deputātu rūpes par «dzīves kvalitāti» nav aizsniegušās.