Tas bija viņa personīgais lēmums. Viņš bija iepriekš runājis, ka tas varētu notikt un viņš par to pēdējā laikā domā. Taču par to, ka viņš iesniegs demisiju, viņš mani informēja tikai tās dienas pirmajā pusē. Ņemot vērā, ka frakcijas sēdes ir atklātas, negribējām, ka publiskajā telpā informācija parādās, pirms mēs ar iesniegumu esam vērsušies Ministru prezidenta birojā.
Kāda bija jūsu diskusija ar Gaidi Bērziņu, pirms viņš iesniedza demisijas rakstu?
Koalīcijas līgums nosaka, ka jebkurš lēmums tiek virzīts tikai tad, ja to atbalsta četras piektdaļas no koalīcijas sastāva. Vispirms bija Ministru prezidenta rezolūcija Gaidim Bērziņam sākt procesu. Var teikt, ka pirmais posms ir tīri grāmatvedisks, bet visiem ir skaidrs, ka runa ir par likumprojektu. Par denacionalizācijas pārskatīšanu vienas etniskās grupas interesēs. Mēs Koalīcijas padomē informējām, ka šāds lēmums mums nav pieņemams un mēs nevaram dot ministram sankciju, kas liek šādu uzdevumu pildīt. Tomēr premjera rezolūcija ministram tika atstāta spēkā. Bija zvani. Bija tikšanās. Bija liels spiediens, lai šāds lēmums tiktu pieņemts. Faktiski pārkāpjot koalīcijas līguma nosacījumus, premjers uzdeva tieslietu ministram pildīt pienākumu, kas ir pretējs viņa sirdsapziņai, pretējs mūsu kā koalīcijas partnera lēmumam. Gaidim Bērziņam atlika atkāpties vai iet uz vēl lielāku konfliktu un nepildīt premjera rīkojumu. Ministrs saprata, ka tas radīs problēmas pārstāvēt viņa vadīto nozari, jo, lai dabūtu finansējumu tam, ko gaida tieslietu nozares pārstāvji, ir vajadzīgs premjera atbalsts.
Vai ir kādi citi iemesli, kas veicināja viena no NA ministriem demisiju?
Citi iemesli ir ļoti līdzīgi šiem - tikai plašākā kontekstā. Ja paskatītos, cik ir atbalstīti tie ierosinājumi, ar kuriem ir nākusi NA, un cik - visdažādākos veidos noraidīti. Tiek noraidīti mums ļoti būtiski jautājumi, kuri partneriem bija zināmi jau pirms koalīcijas veidošanas. Mums ir grūti pieņemt, ka mūsu vēlētāju griba tiek uzskatīta par mazāk vērtīgu nekā Vienotības vai Zatlera Reformu partijas.
Kāpēc iebilstat pret ebreju organizāciju īpašumu restitūciju, kas tām piederēja pirms 1940. gada?
Mūsu skatījumā denacionalizācijas process Latvijā ir noslēdzies. Visiem bija iespējas piedalīties un atgūt īpašumus. Tagad ir jautājums par šī procesa pārskatīšanu. Taču, ja tas notiek, pretenzijas var būt vēl daudziem - krieviem, poļiem, citiem, dažādām biedrībām, aizsargiem. Tas nav racionāli izpildāms, bet par to var diskutēt. Tas, ko mēs nevaram pieņemt un ko nevar pieņemt liela daļa sabiedrības, ir tas, ka process tiek virzīts tikai vienas etniskās kopienas interesēs. Tikai tāpēc, ka tā varbūt ir ietekmīgāka, tai ir lielākas lobija iespējas. Taču tas gluži vienkārši nav taisnīgi. Šo īpašumu vērtība varētu būt ap 30 miljoniem. Mēs trešdien tikāmies ar ebreju organizāciju pārstāvjiem. Viņi ir ar mieru par tām mājām, kuras nevar objektīvi atgūt, ja tur atrodas, teiksim, slimnīca vai augstskola, saņemt kompensāciju naudā. Tāda ir jautājuma būtība. Ja Dombrovskis atklāti nāktu ar šo priekšlikumu Saeimā, tā būtu spēle ar atklātām kārtīm, bet premjers gribēja nepopulāru lietu izdarīt ar citu rokām.
Kādā veidā izpaudās spiediens, par kuru runājat?
Lielāko spiedienu izjūt Gaidis Bērziņš. Metodes ir kā daudzos citos līdzīgos gadījumos - nemitīgi aicinājumi uz sarunām, tālruņa zvani, zvani pietuvinātām personām, mājieni, kādas būs sekas, ja nedarīs, atkārtotas premjera rezolūcijas, kas ir pretrunā ar koalīcijas līgumu, nepatiesi traktējumi publiskajā telpā. Personiski tie ir premjers Valdis Dombrovskis, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, citi, katru atsevišķi saukt tagad nebūtu pareizi.
Vai pieļaujat koalīcijas maiņu?
Koalīcijā neredzu nevienu partneri, kas būtu tajā ieinteresēts, neskatoties uz pretrunām un viedokļu atšķirību.