Man labāk patiktu, ja ar jēdzienu «pašattīrīšanās» saprastu banku konsolidāciju, bet, kā redzam, Krājbankas gadījums ir cits stāsts. Tomēr ir skaidrs, ka banku sektora reputācija ir ļoti svarīga - gan ārvalstu investoru piesaistei, starptautiskiem reitingiem un galu galā mūsu ekonomikas izaugsmei. Ja kaut kas šo reputāciju apdraud, ir jāreaģē asi.
Pajautāšu citādi. Vai notikušais ar Parex, tagad ar Krājbanku liks mums izdarīt kādus secinājumus attiecībā uz t. s. nerezidentu naudas vietu Latvijas banku sistēmā? Sāksim vērtēt šo naudu piesardzīgāk?
Tas jau notiek. Skaidrs, ka neviens juridisks vai reputācijas filtrs nebūs perfekts. Un vienmēr būs jāmeklē līdzsvars starp mūsu interesēm piesaistīt naudu ekonomikai, dot iespēju strādāt banku nozarei un starp iespēju, ka kāds var izrādīties ļaunprātīgs. Tāpēc mums jau nekas cits neatliek, kā paļauties uz regulatora zināšanām un intuīciju. Bet es negribētu piekrist, ka jautājumā par nerezidentiem Latvijā būtu pietrūcis piesardzības. Nozare jau iekšēji zina, cik no gribētajiem darījumiem reāli ir notikuši - tā ir ļoti neliela daļa.
Un tomēr - tas taču nozarei kopumā ir bīstami, ja ir bankas, kuru stabilitāte ir atkarīga no to īpašnieku vai naudas ieguldītāju attiecībām ar Kremli vai kādu varas grupējumu kaimiņvalstī!
Es piekrītu, ka šādi riski pastāv un tie ir pietiekami augsti. Tomēr tos var menedžēt, un tās prasības, kuras Latvijā ieviestas pēdējo triju četru gadu laikā, ir kļuvušas krietni stingrākas.
Un te mēs nonākam līdz citai aktuālai tēmai - publikācijām par Latvijas banku līdzdalību naudas atmazgāšanā un tamlīdzīgās kriminālās shēmās. Es saprotu, ka runa ir par diezgan seniem notikumiem, bet kāpēc cilvēkiem nespeciālistiem būtu jātic, ka nu gan nekas tāds nenotiek?
Ir jāsaprot, ka globāli no naudas atmazgāšanas utt. darbībām cieš tādas ietekmīgas valstis kā ASV. Un mēs ar viņiem aktīvi strādājam, lai izveidotu a) precīzu ziņošanas sistēmu pašā Latvijā, kur kontroles dienests saņem un analizē banku ziņojumus par aizdomīgiem darījumiem; b) sistēmu, kas ļauj zināt bankām klientus, patiesos labuma guvējus, pat ja runa ir par ārzonas kompānijām. Un šīs sistēmas strādā! Kas par to liecina? Ja amerikāņiem - savstarpēji sadarbojoties viņu valsts kasei, regulatoram un bankām - rastos aizdomas, ka mēs netiekam ar risku menedžmentu galā, viņi vienkārši aizvērtu mūsu bankām korkontus!
Tad gan jājautā, kāpēc bija vajadzīgs amerikāņu spiediens, lai mūsu bankas izbeigtu šādas darbības? Nebūtu šī paskubinājuma...
Nu sistēmā ar daudziem spēlētājiem vienmēr ir risks, ka kāds nepietiekami novērtē reputācijas svarīgumu. Savukārt banku sektora īpatnība ir tā, ka viena spēlētāja nepatikšanas reāli ietekmē visus. Iespējams, bija nepieciešami atsevišķi nepatīkami gadījumi, lai sektors kopumā to saprastu un aktīvi rīkotos.
Nostājoties banku pusē, man gan liekas, ka brīžiem sajūk patiešām «melnā nauda» ar ārzonas kompāniju apkalpošanu kā kaut kas vienlīdz ļauns.
Precīzi. Ārzonas kompānijas ir legāli atzīta jurisdikcija visās valstīs. ASV kā ārzona ir veseli štati. Ja runājam par «melnās naudas» izķeršanu, tad tur ir valstu, personu saraksti un citi veidi, kā noaust tīklu. Bet mums jārēķinās, ka noziedzīgā pasaule - narkotiku, ieroču tirdzniecība - spēj ieguldīt grandiozus finanšu resursus, lai atrastu veidus, kā caur šo tīklu izslīdēt.
Tas, ka tiem «puišiem» iespēju netrūkst, skaidrs. Bet man liekas, ka salīdzinoši nelielajām Latvijas bankām, no kurām daža laba lepni paziņoja, ka koncentrējas uz VIP klientiem, taču nav tik grūti izķert blēdības. Nav jau milzenis ar desmitiem tūkstošu klientu...
Te gan jānošķir, vai mēs runājam par klientiem vai transakcijām starp bankām. «Zini klientu» nozīmē - zini savu klientu. Tā ir tās citas bankas atbildība zināt savu ķēdītes posmu. Mēs, protams, varam kaut ko pajautāt tai bankai, teiksim, Kirgizstānā, bet mēs nevaram pārliecināties par patieso labuma guvēju ķēdēs sākumposmā.
Ekonomiskās krīzes apstākļos valdības, meklējot papildu ieņēmumus, labprāt paveras banku virzienā un palielina to maksājumus budžetā. Un, tā kā bankas sabiedrības uztverē ir līdzvainīgas krīzē, tas ir populāri. Bankas cērt pretī, ka tas tikai sadārdzinās kredītus. Ja atmetam retoriku, visos šajos procesos ir kaut kas diskusiju vērts?
Eiropas gadījumā tā diemžēl vairāk izskatās pēc lāpīšanas. Valstis netiek galā ar izdevumu samazināšanu, nodokļu slogs tiek uzskatīts par pietiekami lielu, attiecīgi tiek spriests par, piemēram, banku transakcijas nodevu. Lai gan patiesībā tā tāpat ir nodoklis, ko gala rezultātā maksā iedzīvotāji un uzņēmēji, tātad tas tomēr palielina nodokļu slogu. Tas pats Latvijā. Skaidrs, ka valdībai ir vienkāršāk kaut ko iekasēt no 15-25 spēlētājiem, kuru finanses ir caurskatāmas, atliek tikai sarēķināt, cik ienāks. Labi, mēs varam par to diskutēt, bet tad mēs gribētu ar valdību runāt arī par citiem jautājumiem. Piemēram, neadekvāti augstām tiesu izpildītāju taksēm, par šo biznesu, kas ir nesaprotams un sadrumstalots. Runājam par maksātnespējas likumu, kurā it kā ir veikti pozitīvi uzlabojumi, bet tiek aizmirsts, ka 90% no lietām tiek skatītas atbilstoši vecajai versijai, kas ir dārga, lēna un neefektīva...