Radoši bez programmas
Pēc dažām dienām, no 3. septembra, te būs pavisam cita dzīvība. Dāvis būs Starptautiskā Jaunā teātra festivāla Homo novus saviesīgās dzīves saimnieks. Domājot par to, ko piedāvāt viesiem, lai tie labi justos, Dāvi iedvesmojis izcilā kanādiešu arhitekta Brūsa Mo (Mau) pieredze. Viņš saaicinājis uz konferenci par straujajām pārmaiņām pasaulē un kā uz tām vajadzētu reaģēt arhitektiem, nozares autoritātēm. Kad pulka nopietnie vīri un sievas sapulcējās no visiem kontinentiem uz triju dienu konferenci, tās organizētājs atklāja, ka šī konference atšķirsies ar to, ka nebūs nekādas īpašas programmas. Superaizņemtie arhitekti mazliet samulsa, bet nākamā brīdī kļuva priecīgi un, izrauti no atbildīgās ikdienas, atbrīvoja prātu, un padarīja šo šķietami vieglprātīgo konferenci par radošāko un rezultatīvāko, kādā jebkad bija piedalījušies. Kaņepes Kultūras centrs Homo novus laikā piedāvās ko līdzīgu. Bābelisku dažādību: valodas, uzskati, mākslinieciskās izteiksmes - sakoncentrētas vienā telpā, kas pirmo un pēdējo reizi ir redzama tāda, kāda tā ir tagad. Pēc festivāla sāksies nopietni atjaunošanas darbi. Lai tiktu nosargātas 1895. gadā arhitekta Rūdolfa Heinriha Cirkvica veidotā būvprojekta autentiskās vērtības, sadarboties piekritusi arhitekte Zaiga Gaile, kurai ir īpaši nopelni koka arhitektūras saglabāšanā.
Taverna, džezs, filmas
Nedaudz par priekšvēsturi. Agrāk Skolas ielā 15 atradās Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskola, kas tagad pārcelta uz citām telpām, jo Rīgas dome pieņēma lēmumu daudzas savā pārvaldībā esošās iestādes no privātīpašumiem pārcelt uz pašvaldības ēkām. «Divus gadus šī ēka dzīvoja tumsā un bez siltuma,» saka Dāvis Kaņepe. Viņam ir svarīgi nomierināt bijušās Mediņa skolas cilvēkus, kas, iespējams, no šejienes aizgājuši ar rūgtumu un bažām, kas tālāk notiks ar viņu bijušajām mājām. «Mūzika un kultūra te mitināsies joprojām. Mērķis ir pamanīt un saglabāt visus 130 gadus, nevis izlauzt, noslēpt un būvēt no jauna,» uzsver Dāvis. Šobrīd ģimenes uzņēmumam, trīs Kaņepēm - Dāvim, viņa brālim Edgaram un brāļa sievai Ievai -, līgums par nama Skolas ielā 15 apsaimniekošanu noslēgts uz 10 gadiem. «Novembrī, šeit ienākot, man nebija ne jausmas, ka pēc laika jau rakstīšu būvprojektus,» atzīstas jaunais ēkas saimnieks, kuram māja esot «nokritusi no debesīm». Lielā mērā, pateicoties Latvijas Jaunā teātra institūta direktorei Gundegai Laiviņai, kura šeit sadarbībā ar Klausu Grīnbergu organizēja izstādi Staro Orfejs. Dāvis stāsta, ka jau gadiem ar domubiedriem cits citam ieteikuši visādus atradumus Latvijā, visbiežāk - muižas. Tā nu «atradusies» arī šī māja. Ar kādām idejām tā tiks pildīta? Būs visdažādākajām muzikālajām gaumēm atvērta skatuve. «Mani pašu visvairāk interesē attīstīt džeza scēnu,» atklāj Dāvis. Būs arī tavernas tipa ēdnīca. Dāvis, kurš ar Itāliju ir uz tu jau no vidusskolas pēdējās klases un pašlaik studē Itālijas Nacionālajā kinoskolā Romā, gara acīm redz, kā te, piedāvājot ēdienus, rosīsies temperamentīgi kasieri personības. «Dzīvojot Itālijā, redzu, ka katrā ciemā ir sava specifika, ka pētersīļos iemarinē tieši to, nevis citu aitas daļu,» Dāvis vēlas līdzīgi aicināt apzināt un dažādot Latvijas virtuvi. Pamatēdiens šeit noteikti nebūs karbonāde ar majonēzes rūtiņu un frī kartupeļi, jo KKC sapnis ir aicināt sadarboties Eiropas un Latvijas pavārus. Nav izslēgts, ka te varēs nogaršot, piemēram, īpašu Liepājas virtuvi. Bērni būs gaidīti bērnu laukumā un uz skatuves. Būs arī mediatēka ar kvalitatīvu filmu kolekciju. Vai, piemēram, Bergmaņa Zemeņu lauks tur būs atrodams, jautāju par pirmo klasiskas šedevru, kas nāk prātā. Dāvis atbild apstiprinoši, apzinoties, kāds «ellīgs papīru darbs» priekšā, lai šo solījumu nodrošinātu oficiāli un legāli. Viņa sirdslieta ir arī kvalitatīvs dokumentālais kino, kāds vispār Latvijā nav redzams.
Dāvis kā kino cilvēks tomēr ir pārliecināts, ka labas filmas vislabāk skatīties tumsā kopā ar citiem, nevis datorā. Tiks veidota mediatēka un maza zālīte ar kvalitatīvu tehnisko aprīkojumu (aptuveni 25 cilvēkiem), kas cita starpā piedāvās arī iespēju draugu kompānijai atnākt ar savu filmu. Viens no KKC sapņiem ir atdot rīdziniekiem arī pieguļošo skvēru, kur patlaban ir autostāvvieta. «Galvenais ir neiestagnēt,» vērojot pārējo Rīgas radošo kvartālu pieredzi, secinājis Dāvis Kaņepe. Tāpēc pirmo gadu KKC radošā dzīve pamatā atspoguļos viņa subjektīvo gaumi, bet turpmākajā darbībā katru gadu tiks rīkots konkurss uz jauna mākslinieciskā vadītāja vietu.
Latvijā vairāk iespēju
Dāvis Kaņepe Romā studē jau trīs gadus, itāļu valodā «pretendē uz Toskānas» akcentu, bet viņš noteikti brauks atpakaļ. «Daudziem varbūt tas skan absurdi, bet Latvijā ir daudz lielākas iespējas,» viņš ir pārliecināts. Un ne tikai tāpēc, ka viņš, studējot Nacionālajā kinoskolā, piedzīvojis, ko nozīmē reāla cenzūra - studentu iecerētā pret Berluskoni režīmu vērstā performance apturēta 20-30 sekunžu laikā. Jā, arī viņš zina, kāda ir sajūta, kad finansējuma konkursā tavu ideju neatbalsta. «Bet varbūt tā mana filma vēl nav tik laba, lai kāds producētu. Ir par maz pašiniciatīvas,» upura un cietēja loma pasaules vēju gudrību uzsūkušo Latvijas Dāvi nevilina.